Sēgerstādes svīta
| Sēgerstādes svīta | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Vecums: | ap 463,5 Ma |
| Atklājējs: | V. Jānusons, H. Mutvejs |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Vidusordoviks |
| Stāvs: | Darrivilas |
| Horizonts: | Azeri |
| Svīta: | Sēgerstādes |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Lietuva, Zviedrija |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | kaļķakmeņi |
| Biezums: | 2-4 m |
| Fosilijas: | trilobīti, gliemeņvēži, pleckāji, nautiloīdi |
Sēgerstādes svīta ir vidusordovika azeri horizonta stratigrāfiskā vienība Baltijā un Zviedrijā. Svītu 1953. gadā izdalīja igauņu izcelsmes zviedru ģeologi Vladimirs Jānusons un Harijs Mutvejs.[1]
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Sēgerstādes svītas nogulumus Latvijas rietumos un vidusdaļā veido sarkanbrūni, cieti, blīvi, pikaini kaļķakmeņi. Latvijas austrumu daļā svītas nogulumus veido sarkanbrūni, organogēni detrītkaļķakmeņi.[2] Tie ir vāji mālaini kaļķakmeņi ar organogēnā detrīta piejaukumu, ar smalkgraudainu struktūru un viļņoti slāņainu, un pikainu tekstūru. Dolomīta piejaukums ir 5—10%, samazinātais māla piejaukums ir 7—14% un paaugstinātais organiskā detrīta saturs ir 30—50%. Sēgerstādes svītas biezums ir neliels un samērā vienmerīgs visā Latvijas teritorijā. Tā svārstības notiek no 2 m (Ventspils D-3, Piltenes 1., Pāvilostas 51., Kandavas 52., Krāslavas 104. urbums) līdz 4 m (Stūru 8., Dobeles 91., Kroņauces 57., Nītaures 58. urbums). Palielināts biezums ir novērojams Jelgavas paleoielieces joslā, un samazināts biezums valsts ziemeļos un dienvidaustrumos.[3] Nogulumos ir atrodams nedaudz trilobītu, pleckāju, nautiloīdu kodolu, kā arī savdabīgs ostrakodu komplekss, kas liecina par sēgerstādes svītas piederību Darrivilas stāvam. Iepriekš sēgerstādes svītas analogs Latvijā bija baldones svītas ziemeļu ridas augšējā daļa, bet Latvijas dienvidaustrumos, rokišku svītas vaidlenas rida.
Igaunijā sēgerstādes svītas nogulumus veido sarkanīgi brūni savilkumu kaļķakmeņi ar lielu māla saturu. Pārejas slāņkopas starp sēgerstādes un azeru svītām reizēm uzskata par rokišku svītas daļu.
Zviedrijā sēgerstādes svītas nogulumi ir izplatīti Ēlandes salā, Vesterjētlandes rajonā un pie Siljana ezera, vikarbinas un korgerdes kaļķakmeņos.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Estonian Commission on Stratigraphy (ESK).
- ↑ Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 101. lpp.
- ↑ Ульст, Р.Ж., Л.К. Гайлите и В.И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 180. lpp.