Sēlpils virspilskunga iecirknis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sēlpils virspilskunga iecirknis ar latviskajiem vietvārdiem (1859).

Sēlpils virspilskunga iecirknis jeb Sēlpils virspilskundzība (vācu: Oberhauptmannschaft Selburg, no 1819. gada vācu: Kreis Selburg) bija administratīva vienība Kurzemes un Zemgales hercogistes (1617-1795) un Kurzemes guberņas (1795-1864) sastāvā. Ziemeļos pa Daugavas upi tā robežojās ar Zviedru Vidzemi (1629–1721) un Inflantijas vaivadiju (1621–1772), vēlāk ar Vidzemes un Vitebskas guberņām. Dienvidos Sēlpils virspilskunga iecirknis robežojās ar Lietuvas Traķu un Viļņas vaivadijām, vēlāk ar Kauņas guberņu.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Livonijas konfederācijas sabrukumam Sēlpils virspilskunga iecirkņa teritorijā atradās Sēlpils fogteja, Aizkraukles komtureja un Daugavpils komturejas dienviddaļa. 1587. gadā hercogs Gothards Ketlers savam dēlam Frīdriham piešķīra Zemgali ar centru Sēlpilī, bet dēlam Vilhelmam Kurzemi ar centru Kuldīgā, pie kam galmam bija jāuzturas pārmaiņus Kuldīgā un Sēlpilī. Poļu-zviedru kara laikā 1617. gadā bijušās Sēlijas teritorijā izveidoja Sēlpils virspilskunga iecirkni.

Teritoriālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlpils virspilskunga tiesā atradās Sēlpils draudzes novads (Selburgische Kirchspiel), Neretas draudzes novads (Nerstsche Kirchspiel), Aizkraukles draudzes novads (Ascheradische Kirchspiel) un Daugavpils draudzes novads (Dünaburgische Kirchspiel), kurā vēlāk izveidoja Subates draudzes novadu (Subbathsche Kirchspiel) un Aizlauces draudzes novadu (Kirchspiel Überlauz). Reizi divos gados katra draudze sūtīja savu pārstāvi (Kirchspielsbevollmächtigter) uz Kurzemes landtāgu Jelgavā, pēc tam landtāga priekšlikumus apsprieda draudžu novadu sanāksmēs (Kirchspielsversammlung) un balsoja par tiem. 1816. gadā Sēlpils virspilskunga tiesu sadalīja Jaunjelgavas pilskunga tiesā (Hauptmannschaft Friedrichstadt) un Ilūkstes pilskunga tiesā (Hauptmannschaft Illuxt). 1819. gadā to pārdēvēja par Sēlpils apriņķi, bet 1864. gadā likvidēja, nodibinot Jaunjelgavas apriņķi (Kreis Friedrichsstadt, Фридрихштадтский уезд) un Ilūkstes apriņķi (Kreis Illuxt; Иллукстский уезд).

Prāvesti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes un Zemgales hercogistes Sēlpils virspilskunga iecirkņa prāvesti bija

  • Miķelis Klokoviuss (Klockovius)
  • Nikolajs Hānfelds (Hahnfeld, līdz 1641)
  • Johans Stenders (Stender, 1665-1669)
  • Konrāds Stenders, (no 1669)
  • Ferdinands Holenhāgens (Hollenhagen, līdz 1711), mācītājs Sunākstes un Sēlpils draudzē
  • Aleksandrs Grēvens (Graeven, 1711-1717), mācītājs Sunākstes un Sēlpils draudzē
  • Kristaps Indriķis Bauers, mācītājs Saukas draudzē
  • Matīss Vilhelms Helpe (līdz 1752), mācītājs Seces draudzē
  • Johans Zigismunds Berends (1752-1767), mācītājs Jaunjelgavas draudzē
  • Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders, no 1767), mācītājs Sunākstes un Sēlpils draudzē
  • Aleksandrs Johans Stenders (Jaunais Stenders, no 1779/1787), mācītājs Sunākstes un Sēlpils draudzē[1]

Pārvaldes centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlpils cietoksnis un baznīca Lielā Ziemeļu kara laikā (1705).

Sēlpils virspilskunga tiesas pārvaldes centrs atradās 1373. gadā celtajā viduslaiku Sēlpils pilī. Tajā 1626. gada oktobrī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu. Pēc ilgo karu beigām Kurzemes hercogs lika daļēji sagrauto pili atjaunot. Lielā Ziemeļu kara laikā 1704. gadā zviedru ieņemto Sēlpils pili aplenca krievu un sakšu karaspēks. Zviedri pils sienas uzspridzināja, pēc tam Sēlpils zaudēja savu militāro nozīmi. Virspilskunga tiesa tika pārcelta uz Jēkabpili.

Pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sēlpils (Selburg) sākotnēji bija šis teritorijas pārvaldes centrs ar Livonijas ordeņa būvētu cietoksni Daugavas kreisajā krastā. 1621. gadā hercogs Frīdrihs Ketlers tai piešķīra pilsētas tiesības.
  • Jaunjelgava (Friedrichstadt), kurai Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers 1590. gadā piešķīra miesta tiesības, bet pilsētas privilēģijas un ģerboni 1647. gadā apstiprināja Polijas-Lietuvas valdnieks Vladislavs IV.
  • Jēkabpils (Jacobstadt), kurai pilsētas tiesības 1670. gadā piešķīra hercogs Jēkabs. Pilsētā iekārtoja Daugavas ostu dzelzs ražojumu izvešanai, ko kausēja Biržu dzelznamā (tagad Salas pagasta "Kapenos"). Tur darbojās arī naglu un enkuru kaltuve, lielgabalu lietuve, kālija un ziepju vārītava, stikla, kaļķu un darvas ceplis.
  • Subate (Subbath) kā tirgotāju miests Magdeburgas tiesības ieguva 1680. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]