Sīmanis Berģis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sīmanis Berģis
Rīgas strādnieku deputātu padomes priekšsēdētājs
Amatā
1919 — 1919. gada 4. jūlijs
Priekštecis Rūdolfs Endrups
Pēctecis Gustavs Zemgals

Dzimšanas dati 1887. gada 29. septembrī
Raņķu pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1938. gada 28. februārī (50 gadu vecumā)
Butovas poligons pie Maskavas, Karogs: Padomju Savienība PSRS, (tagad Karogs: Krievija Krievija)

Sīmanis Berģis (1887-1943?) bija latviešu revolucionārs, padomju darbinieks un rakstnieks.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1887. gada 29. septembrī Raņķu pagastā. Mācījās Aizputes pilsētas skolā. Jau 16 gadu vecumā 1903. gadā pievienojies Aizputes sociāldemokrātu pulciņam, piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos Aizputē, Liepājā un Skrundā. 1906. gadā bēga no soda ekspedīcijas uz Austrumprūsiju, no 1907. gada trimdā ASV, kur darbojās Amerikas latviešu socialdemokrātu koporganizācijā, būdams tās Centrālkomitejas loceklis (1915-1916). Bostonas latviešu laikrakstā "Strādnieks" 1912. gadā publicēja skici "Viņi uzvarēs".

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā atgriezās dzimtenē, bija Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) Rīgas komitejas priekšsēdētājs (1917-1918). LSPR laikā līdz 1919. gada 4. jūlijam S. Berģis bija Rīgas Strādnieku deputātu padomes vadītājs, vēlāk LSPR Tautas izglītības, veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas komisārs[1] Rēzeknē, kur kopā ar savu vietnieku E. Efertu-Kluso, kā arī A. Upīti, I. Zeberiņu un vēl citiem mitinājās komisariāta ēkā Mazajā Nikolaja ielā 12.[2] Pēc Sarkanās armijas izdzīšanas no Latgales 1920. gada janvārī emigrēja uz Krievijas PFSR, bija Kominternes darbinieks (1920-1921), vēlāk strādāja PSRS valsts iestādēs un ārzemju tirdzniecības sistēmā Anglijā un Maskavā (1930-1937).

Līdztekus nodarbojās ar rakstniecību, uzrakstīja romānu "Ziemeļu pionieri", ko publicēja žurnālā turpinājumos (1921-1922), lugu "Riežu pļāvēji" (1926) un stāstu krājumu "Apsūbējis kalns" (1929).[1] Tulkoja cittautu rakstnieku (Dž. Londona, Gorkija u.c.) darbus latviešu valodā.[1] Bija latviešu žurnāla "Celtne" redakcijas kolēģijas loceklis (1929-1931, 1934). Vissavienības padomju rakstnieku 1. kongresa delegāts (1934). PSRS Rakstnieku savienības biedrs (1934).

1937. gadā apcietināts NKVD pret latviešiem vērstās operācijas laikā. 1938. gada 28. februārī nošauts un aprakts Butovas poligonā pie Maskavas,[3][4] bet oficiāli tika rakstīts, ka S. Berģis miris 1943. gada 23. februārī.[5]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Viņi uzvarēs. 1912. (dramatiska skice)
  • Riežu pļāvēji. 1926. (luga, teātrī 1934)
  • Apsūbējis kalns. 1929. (stāstu krājums)
  • Ziemeļu pionieri. 1934., 1957. (romāns)
  • Rudbāržu pils dedzināšana. No: "Noietais ceļš". Rīga: 1965. - 290. lpp. (atmiņas)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 601. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
  2. Rēzekne
  3. «Ievērojami cilvēki Alsungas, Kuldīgas, Skrundas novadā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 5. aprīlī.
  4. Novadnieki literāti
  5. Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 745. lpp.