Sūkņu stacija

Sūkņu stacija apdzīvotā vietā (Grave, Nīderlande)

Sūkņu stacija ir inženierbūve, kas nodrošina ūdens vai notekūdeņu pārvietošanu pa cauruļvadu sistēmām ar mehānisku sūkņu palīdzību. Tā var būt daļa no centralizētas ūdensapgādes, kanalizācijas vai citiem tehniskajiem tīkliem, kuros nepieciešams pārvarēt reljefa augstuma starpības vai nodrošināt pietiekamu spiedienu tīklā.

Ūdensapgāde sākās ar ūdens smelšanu spaiņos un vienkāršu ūdens pacelšanas mehānismu izmantošanu. Jau Senajā Grieķijā un Romā tika lietoti mehāniskie ūdenscelšanas rīki (piemēram, Arhimēda skrūve). Pirmais mehāniskais virzuļsūknis tika izgudrots sengrieķu inženiera Ktesibija laikā ap 3. gadsimtu p.m.ē., bet vēlāk to pilnveidoja romiešu arhitekts Vitruvijs. Viduslaikos un jaunajos laikos parādījās sarežģītāki ūdens pacelšanas mehānismi, taču īstas sūkņu stacijas, kādas pazīstamas mūsdienās, attīstījās tikai 19. gadsimtā, industriālās revolūcijas laikā, kad tvaika dzinēji un pirmie centrbēdzes sūkņi ļāva izveidot lielas ūdensapgādes sistēmas pilsētām.

Sūkņu stacijas ir būtiskas ūdensapgādes sistēmās, lai nogādātu dzeramo ūdeni no artēziskajiem urbumiem vai ūdens ņemšanas vietām patērētājiem, kā arī kanalizācijas sistēmās, kur pašplūsmas apstākļos nav iespējams nodrošināt notekūdeņu transportēšanu līdz attīrīšanas iekārtām. Tās tiek izmantotas arī vertikālās grunts drenāžas sistēmās, kur ūdens nosūknēšanas akas samazina gruntsūdeņu līmeni un novērš applūšanas riskus.

Atšķirībā no individuāliem sūkņiem, kas parasti kalpo vienas mājsaimniecības vai neliela objekta vajadzībām, sūkņu stacija var apvienot vairākus sūkņus, automātikas un vadības sistēmas, nodrošinot nepārtrauktu darbību plašākā teritorijā. Tā ir cieši saistīta ar cauruļvadu sistēmām, jo kalpo kā to spiediena un caurplūdes uzturēšanas elements.