Saūda Arābijas vēsture

Saūda Arābijas vēsture ir cieši saistīta ar Arābijas pussalas ģeogrāfisko novietojumu, cilšu sabiedrības struktūru, islāma rašanos un vēlāk ar modernās Saūdu valsts izveidi. Mūsdienu valsts teritorija aptver vairākus vēsturiski atšķirīgus reģionus, tostarp Hidžāzu, Nedždu, Asīru, Alhasu un Rubelhālī tuksneša apgabalus.

Pirmsislāma periods

Arābijas pussala jau senatnē atradās starp Mezopotāmijas, Levantes, Ēģiptes, Persijas un Indijas okeāna tirdzniecības telpām. Pussalas rietumu un dienvidu daļās veidojās karavānu ceļi, pa kuriem pārvadāja vīraku, mirres, garšvielas, tekstilpreces un citus luksusa priekšmetus.

Mūsdienu Saūda Arābijas ziemeļrietumos nozīmīga bija nabatiešu ietekme. Viņu tirdzniecības un apmetņu sistēma bija saistīta ar Petru un citiem reģiona centriem. Viena no nozīmīgākajām arheoloģiskajām vietām Saūda Arābijā ir Madaīna Sāliha, kas bija nabatiešu apmetne un vēlāk kļuva par nozīmīgu vēsturisku pieminekli.

Pirms islāma Arābijas sabiedrība nebija politiski vienota. To veidoja cilšu savienības, oāžu pilsētas, klejotāju grupas un vietējās valdnieku dzimtas. Reliģiski pussalā pastāvēja politeisms, vietējo dievību kulti, kā arī jūdaisms, kristietība un zoroastrisma ietekme atsevišķos reģionos.

Islāma rašanās

7. gadsimta sākumā Hidžāzā radās islāms. Muhameds sāka sludināt Mekā, kas jau pirms islāma bija nozīmīgs reliģisks un tirdzniecības centrs. 622. gadā Muhameds un viņa sekotāji pārcēlās uz Medīnu. Šo notikumu sauc par hidžru, un tas kļuva par islāma kalendāra sākumpunktu.

Medīnā izveidojās pirmā musulmaņu politiskā kopiena, kurā reliģiskā autoritāte tika savienota ar politisko un militāro vadību. Pēc Mekas pakļaušanas 630. gadā islāms kļuva par dominējošo spēku lielā daļā Arābijas pussalas.

Pēc Muhameda nāves 632. gadā Arābijas pussala kļuva par sākotnējo bāzi arābu iekarojumiem. Taisnīgo kalifu laikā musulmaņu vara izplatījās ārpus pussalas — Sīrijā, Irākā, Ēģiptē un Persijā. Tomēr politiskās varas centrs drīz pārvietojās ārpus Arābijas: sākumā uz Damasku Omeijādu laikā, vēlāk uz Bagdādi Abāsīdu laikā.

Hidžāzs un svētās pilsētas

Lai gan Arābijas pussala zaudēja centrālo politisko nozīmi kalifātu pārvaldē, Meka un Medīna saglabāja izšķirošu reliģisku nozīmi. Tās kļuva par divām svarīgākajām islāma svētajām pilsētām. Katru gadu musulmaņi no dažādām zemēm devās hadžā uz Meku, kas uzturēja Hidžāza sakarus ar plašāku islāma pasauli.

Hidžāza pārvaldē nozīmīga loma bija Mekas šarifiem, kuri savu izcelsmi saistīja ar Muhameda dzimtu. Dažādos laikos viņi atzina Abāsīdu, Fatimīdu, Ajūbīdu, Mameluku vai Osmaņu virsvaru, tomēr bieži saglabāja plašu vietējo autonomiju.

Centrālā Arābija viduslaikos un jaunajos laikos

Centrālā Arābija jeb Nedžda ilgstoši atradās ārpus lielo impēriju tiešas kontroles. Reģiona politisko struktūru noteica cilšu alianšu, oāžu apmetņu un vietējo valdnieku savstarpējās attiecības. Ekonomika balstījās uz lopkopību, ierobežotu zemkopību oāzēs un vietējo tirdzniecību.

Atšķirībā no Hidžāza, kas bija cieši saistīts ar svētceļojumu un starptautiskiem islāma sakariem, Nedžda bija relatīvi izolētāka. Šī vide vēlāk kļuva par pamatu Saūdu dzimtas politiskajam kāpumam un reliģiskās reformu kustības izplatībai.

Pirmā Saūdu valsts

18. gadsimtā Nedždā izveidojās alianse starp vietējo valdnieku Muhammadu ibn Saūdu un reliģisko reformatoru Muhammadu ibn Abd al-Vahhābu. Šī savienība, noslēgta 1744. gadā Dirijā, kļuva par Saūdu politiskās varas un vahhābisma reliģiskās ideoloģijas pamatu.

Pirmā Saūdu valsts pakāpeniski paplašinājās Nedždā un citos Arābijas reģionos. Tās valdnieki centās apvienot cilšu teritorijas, nostiprināt centralizētāku pārvaldi un ieviest reliģisku normu sistēmu, kas balstījās uz stingru monoteisma interpretāciju.

19. gadsimta sākumā Saūdu vara izplatījās arī Hidžāzā, un tika ieņemtas Meka un Medīna. Tas izraisīja konfliktu ar Osmaņu impēriju, kurai svēto pilsētu kontrole bija būtiski svarīga reliģiskās leģitimitātes dēļ.

Osmaņu uzdevumā karagājienu pret Saūdiem vadīja Ēģiptes valdnieks Muhammads Alī Pašā un viņa dēls Ibrahīms Pašā. 1818. gadā Saūdu galvaspilsēta Dirija tika ieņemta un sagrauta. Pirmā Saūdu valsts beidza pastāvēt.

Otrā Saūdu valsts

Pēc Pirmās Saūdu valsts krišanas Saūdu dzimta spēja atjaunot varu daļā Nedždas. 1824. gadā Turkī ibn Abdallāhs ieņēma Rijādu, kas kļuva par jaunās valsts centru. Šo posmu parasti sauc par Otro Saūdu valsti.

Otrā Saūdu valsts bija politiski nestabilāka nekā pirmā. To vājināja dinastiskas cīņas, cilšu konflikti un sāncensība ar citām Arābijas pussalas varām, īpaši ar Rašīdu emirātu Hailā. 19. gadsimta beigās Rašīdi guva virsroku, un Saūdu dzimta zaudēja Rijādu.

1891. gadā pēc sakāves pie Mulaydas Saūdu valdnieku dzimta devās trimdā uz Kuveitu. Šī sakāve noslēdza Otrās Saūdu valsts pastāvēšanu.

Abdulazīzs ibn Saūds un valsts apvienošana

Modernās Saūda Arābijas izveide saistīta ar Abdulazīzu ibn Saūdu. 1902. gadā viņš ar nelielu atbalstītāju grupu ieņēma Rijādu, atjaunojot Saūdu varu Nedždā. Šis notikums tiek uzskatīts par trešās Saūdu valsts sākumu.

Turpmākajās desmitgadēs Abdulazīzs pakāpeniski pakļāva lielu daļu Arābijas pussalas. Viņš izmantoja militāru spēku, cilšu alianses, laulību politiku, reliģisku leģitimitāti un diplomātiskus sakarus ar ārējām varām.

Svarīga loma bija Ikhvānu kustībai — reliģiski motivētām cilšu militārām kopienām, kas palīdzēja Saūdiem paplašināt kontroli pār Nedždu, Alhasu un citiem reģioniem. Tomēr vēlāk Ikhvāni nonāca konfliktā ar Abdulazīzu, jo iebilda pret viņa pragmatisko ārpolitiku un attiecībām ar britiem. 1929. gadā Ikhvāni tika sakauti Sabillas kaujā.

1913. gadā Abdulazīzs ieņēma Alhasu Persijas līča piekrastē. 1921. gadā viņš sakāva Rašīdu emirātu un pakļāva Hailu. 1924.–1925. gadā viņa spēki ieņēma Hidžāzu, tostarp Meku un Medīnu, izbeidzot Hāšimītu varu reģionā.

1932. gada 23. septembrī Abdulazīzs pasludināja apvienoto valsti par Saūda Arābijas Karalisti.

Naftas atklāšana un valsts transformācija

Līdz 20. gadsimta pirmajai pusei Saūda Arābijas ekonomika galvenokārt balstījās uz lopkopību, oāžu zemkopību, tirdzniecību un ienākumiem no svētceļojuma uz Meku. Situācija būtiski mainījās pēc naftas atradņu atklāšanas.

1938. gadā Dammāmas reģionā tika iegūta komerciāli nozīmīga nafta. Sadarbībā ar amerikāņu uzņēmumiem izveidojās uzņēmums, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Saudi Aramco. Naftas eksports pēc Otrā pasaules kara strauji palielināja valsts ienākumus.

Naftas ienākumi ļāva Saūda Arābijai izveidot modernu infrastruktūru, attīstīt izglītību, veselības aprūpi, ceļus, pilsētas un valsts pārvaldi. Vienlaikus valsts politiskā sistēma saglabājās absolūta monarhija, kurā centrālā vara pieder Saūdu dinastijai.

Ārpolitika un aukstais karš

20. gadsimta otrajā pusē Saūda Arābija kļuva par nozīmīgu spēlētāju Tuvajos Austrumos. Tās ārpolitiku noteica vairākas dimensijas: islāma svēto vietu aizbildniecība, konkurence ar arābu republikānismu, attiecības ar ASV, naftas politika un vēlāk sāncensība ar Irānu.

1945. gadā Abdulazīzs tikās ar ASV prezidentu Franklinu Rūzveltu uz kuģa USS Quincy. Šī tikšanās simboliski iezīmēja ilgtermiņa Saūda Arābijas un ASV stratēģisko partnerību, kuras pamatā bija drošības sadarbība un naftas piegādes.

1960. gadā Saūda Arābija kļuva par vienu no OPEC dibinātājvalstīm. 1973. gada naftas krīzes laikā Saūda Arābijas un citu arābu naftas eksportētāju politika būtiski ietekmēja pasaules ekonomiku.

Modernizācija un iekšpolitiskie izaicinājumi

Saūda Arābijas modernizācija norisinājās specifiskā sociālpolitiskā sistēmā, kurā tehnoloģiska un ekonomiska attīstība tika apvienota ar konservatīvu reliģisku un sociālu kārtību. Valsts modernās institūcijas attīstījās pakāpeniski, bet politiskā līdzdalība palika ierobežota.

1979. gads bija īpaši nozīmīgs. Togad notika Lielās mošejas ieņemšana Mekā, kad bruņota reliģisku radikāļu grupa sagrāba islāmā svētāko vietu. Šis notikums spēcīgi ietekmēja valsts iekšpolitiku un veicināja vēl konservatīvāku reliģiskās kontroles pastiprināšanos nākamajās desmitgadēs.

Tajā pašā gadā Irānā notika Irānas islāma revolūcija, kas pastiprināja reģionālo sāncensību starp Saūda Arābiju un Irānu. Šī sāncensība vēlāk kļuva par vienu no galvenajiem Tuvajos Austrumos notiekošo konfliktu faktoriem.

Persijas līča karš un reģionālā drošība

1990. gadā Irāka iebruka Kuveitā, radot tiešu drošības apdraudējumu Saūda Arābijai. Karaliste atļāva ASV un sabiedroto spēkiem izvietoties savā teritorijā, lai aizstāvētu reģionu un vēlāk atbrīvotu Kuveitu Persijas līča karā.

Ārvalstu karaspēka klātbūtne Saūda Arābijā izraisīja spriedzi konservatīvās aprindās un kļuva par vienu no faktoriem, ko vēlāk izmantoja džihādistu propaganda. 1990. un 2000. gados Saūda Arābija saskārās ar terorisma draudiem un iekšējās drošības izaicinājumiem.

21. gadsimts

21. gadsimtā Saūda Arābija turpināja būt viena no nozīmīgākajām Tuvo Austrumu valstīm, pateicoties naftas resursiem, reliģiskajam statusam un stratēģiskajām attiecībām ar lielvarām. Vienlaikus valsts saskārās ar nepieciešamību dažādot ekonomiku, samazināt atkarību no naftas un pielāgoties demogrāfiskām un sociālām pārmaiņām.

Karaļa Abdullāha valdīšanas laikā tika īstenotas ierobežotas izglītības, administratīvas un sociālas reformas. 2015. gadā par karali kļuva Salmāns ibn Abdulazīzs Āl Saūds, bet īpaši liela politiskā ietekme pakāpeniski nonāca kroņprinča Muhammada ibn Salmāna rokās.

2016. gadā tika izsludināta programma Saudi Vision 2030, kuras mērķis ir ekonomikas diversifikācija, privātā sektora attīstība, tūrisma paplašināšana un sociālo reformu īstenošana. Šajā periodā tika atviegloti vairāki sabiedriskās dzīves ierobežojumi, tostarp sievietēm tika atļauts vadīt automašīnas un paplašinājās izklaides industrija.

Vienlaikus Saūda Arābijas mūsdienu vēsturi raksturo arī autoritāras pārvaldes saglabāšanās, cilvēktiesību kritika, aktīva ārpolitika un militāra iesaiste reģionā, īpaši Jemenā. Valsts attīstība 21. gadsimtā atrodas starp ekonomisku modernizāciju, politiskās centralizācijas nostiprināšanu un tradicionālās reliģiski monarhiskās sistēmas pārveidi.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Saūda Arābijas vēsture.

Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)