Pāriet uz saturu

Sabiedrības šķelšanās

Vikipēdijas lapa

Sabiedrības šķelšanās ir process, kurā dalošos uzskatu rezultātā izveidojas ierasti divas pretējas pozīcijas, kas līdz ar saasinājumu noved pieaugošas spriedzes un konfliktiem sabiedrībā. Šķelšanās tiek saistīta ar strukturāliem faktoriem – sociālekonomiskām, etniskām, politiskām, demogrāfiskām atšķirībām, piemēram, izglītības vai pārticības līmeni.[1][2][3][4] Šķelšanās var notikt par plašu jautājumu loku, piemēram, COVID-19 vakcinācija, klimata pārmaiņas, seksuālo minoritāšu, imigrantu vai mazākumtautību tiesības. Šķelšanās var saasināties ap konkrētu politisko iniciatīvu, politisku procesu vai politisku spēku.[5]

Izšķirami ir šķelšanos veicinoši faktori, kuru vidū ir, piemēram, ekonomikas lejupslīde, iekārtu vai pie varas esošo politisko spēku nomaiņa. Katalizatoru lomu var ieņemt arī izglītības līmenis un ekonomiskā nevienlīdzība, kā arī demogrāfiski faktori, kā, piemēram, vecums un dzimums.[6]

Pētnieki nereti izšķir arī ģeogrāfiskus faktorus (lauku reģioni iepretim pilsētām), kā arī tehnoloģiskus, piemēram, informācijas pieejamību, vai izmanto ierastākus dalījumus, tostarp centrs-perifērija, globalizācija-suverenizācija, individuālisms-komunitārisms u.tml.[7]

Sabiedrības šķelšanās pārklājas ar tādiem jēdzieniem kā sabiedrības saliedētība un demokrātijas dekonsolidācija – to kontekstā nereti izcelti tādi procesi kā pieaugoša populistisko politisko spēku ietekme valstī, etnisko un politisko domstarpību saasināšanās, kā arī iedzīvotāju un politisko spēku radikalizēšanās.[8]

Šķelšanās jēdziena precīzākai formulēšanai pētnieki Stefano Bartolini un Peters Mairs piedāvā grupēt faktorus trīs kategorijās:

  1. Sabiedrības uzbūve – šķelšanās, kas pastāv starp lielām sabiedrības grupām ar konfliktējošām interesēm;
  2. Psiholoģiski faktori – šķelšanās ietver uztveri par konkrētu sociālo grupu, tās uzskatiem, uzvedību, to vadošajām interesēm;
  3. Koordinējoši un organizējoši apstākļi vai kapacitāte – politisko organizāciju iesaiste, mobilizēšana uz piederības, identitātes, lojalitātes un vērtību pamata, politiskās ietekmes gūšana, kas noved pie konflikta institucionālas un leģislatīvas nostiprināšanās.[9]

Vēsturiskās izmaiņas

[labot | labot pirmkodu]

Pētnieku Sejmora Martina Lipseta un Stīna Rokana 1967. gada darbs “Party Systems and Voter Alignments: Cross-National Perspectives” šķelšanos savieno ar vēsturiskām izmaiņām Eiropas politiskajā un sociālajā uzbūvē, tostarp izceļot Industriālās revolūcijas ietekmi, kā arī Reformāciju. Pētnieku pieejas pamatā ir saikne starp indivīda politiskajām izvēlēm un liela mēroga vēsturisku procesu ietekmes uz sabiedrības uzbūvi.[10] Atbilstoši šim skaidrojumam, Rietumeiropas partiju sistēma ir savienota ar ilgstoši pastāvošiem sociāliem konfliktiem, kam ir strukturāla ietekme uz partiju formēšanos un savstarpējo sāncensību. Pētnieki piedāvā četrus dalījumus, kas radās līdz ar moderno valstu nostiprināšanos un industrializāciju: centrs-perifērija, baznīca-valsts, lauki-pilsēta un darbaspēks-kapitāls.[11]

Lipseta un Rokana šķelšanās jēdziens ir ieņēmis centrālu lomu vēlētāju uzvedības, Eiropas partiju sistēmas pētniecībā, lai arī, atskaitot metodoloģiju, faktoru kopums, kas tiek izmantots laika gaitā uz cauri pētījumiem ir atšķirīgs.[12] Būtiska ir pētnieku tēze, ka “konflikti un domstarpības var rasties no dažādām attiecībām sociālajā uzbūvē, taču tikai daži no tiem ierasti polarizē politiku jebkurā pastāvošā sistēmā”.[13] Līdz pagājušā gadsimta beigām šķiriskā piederība un reliģiskie faktori tika ierasti skatīti kā šādi faktori, tomēr laika gaitā tie kļuvuši neskaidri vai zaudējuši būtiskumu.[14] Tādās valstīs kā Lielbritānijā šķelšanos bija ierasts saistīt ar šķirisko piederību, ko citu starpā arī tādi vēlētāju uzvedības un partiju politikas pētnieki kā Deivids Denvers klasificēja kā būtiskāko faktoru, izšķirot līdz gadsimta pēdējām desmitgadēm pastāvošu šķiriskās piederības un identifikācijas noteicošo lomu, kas būtiski mainījās līdz ar pēdējām divām gadsimta desmitgadēm, šķiriskās piederības dominējošajai lomai izzūdot.[15] Tā vietā ienākumu sadale un izglītība nereti tiek pieņemti kā būtiskākie faktori, kas ietekmē sabiedrības šķelšanos.[16]

Pētniecībā vairāk izcelta arī atsevišķo politisko partiju stratēģijas un reaģēšanas uz ārējiem spiedieniem, kas rodas no globalizācijas un Eiropas valstu apvienošanās un integrācijas. Iepretim tam, citi pētnieki ir uzsvēruši sociālekonomisku faktoru lomu, pievēršoties augstākās izglītības rādītājiem, migrācijai, etniskajai dažādībai, atšķirībām starp dažādām vecuma grupām, sabiedrības novecošanai un ģeogrāfiskiem faktoriem.[17]

Sabiedrības šķelšanās Latvijā

[labot | labot pirmkodu]

Latvijas gadījumā šķelšanos ierasti saista ar etnolingvistiskiem dalījumiem un to skata pārmijā ar sabiedrības saliedētības, integrācijas, kā arī nacionālās drošības jautājumiem, it sevišķi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.[18] Tā, piemēram, ziņots, ka 49% krieviski runājošo kara ietekmē izjūt sabiedrības šķelšanos. Tas secināts SKDS pētījumā, kas 2022. gadā veikts pēc Sabiedrības integrācijas fonda pasūtījuma, kurā šķelšanās pretstatīta saliedētībai.[19] Sabiedrības šķelšanās iepriekš saasinājusies arī vakcinācijas pret Covid-19 kontekstā, kur, savukārt, noteicoša loma bijusi tādiem faktoriem kā ienākumu un izglītības līmenim.[20] Analoģiski, arī saliedētības politikas gadījumā vairākos gadījumos izcelta sociālekonomisko rādītāju nozīme: uz to norādījusi Valsts kontrole ziņojumā par revīziju, kurā skatīts, cik veiksmīgi tiek plānota un īstenota sabiedrības saliedētības jomas politika; iepriekš to izcēlis arī Sabiedrības integrācijas fonds; savukārt vēl pirms jomas pāriešanas Kultūras ministrijas pārziņā, 2002. gadā ekonomisko faktoru loma izcelta SKDS pēc Tieslietu ministrijas pasūtījuma veiktā pētījumā: “Tieslietu ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta pasūtījuma veiktā SKDS aptaujas atklāj, kā Latvijas sabiedrība vērtē integrāciju un iedzīvotāju saliedētību Latvijā. Kā galvenais sabiedrības šķelšanās faktors, saskaņā ar aptaujas rezultātiem, ir ekonomiskā nevienlīdzība nevis nacionālie jautājumi.”[21]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Simon Bornschier. Globalization, Cleavages, and the Radical Right 1. Oxford University Press, 2018-02-05.
  2. ↑ Loomis, Burdett A. (1983-06). "Political Man: The Social Bases of Politics. Edited by Seymour Martin Lipset. (Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1981. Pp. xxi + 586. $8.95, paper.)" (en). American Political Science Review 77 (2): 557–558. doi:10.2307/1959046. ISSN 0003-0554.
  3. ↑ «Lipset S.-M., Rokkan S. - Cleavage Structures, Party Systems, and Voter Alignments - An Introduction | PDF». Scribd (angļu). Skatīts: 2025-07-17.
  4. ↑ Fried, Robert C. (1968-09). "Party Systems and Voter Alignments: Cross-National Perspectives. Edited by Seymour Martin Lipset and Stein Rokkan. (New York: The Free Press, 1967. Pp. xvi, 554. $9.95.)" (en). American Political Science Review 62 (3): 960–961. doi:10.2307/1953444. ISSN 0003-0554.
  5. ↑ Harris, M. L. (2023). Deadly Divisions: Class and Stigma as Fundamental Social Causes of Spatial Health Inequalities [PhD, West Virginia University Libraries]. https://doi.org/10.33915/etd.12166; Wille, A., & Bovens, M. (2019). Education as a Cleavage. SSRN Electronic Journal. https://doi.org/10.2139/ssrn.3370399; Lane, J.-E., & Ersson, S. (2006). Gender and Homosexuality as a Major Cultural Cleavage. Swiss Political Science Review, 12(2), 37–66. https://doi.org/10.1002/j.1662-6370.2006.tb00388.x; Borbáth, E., Hutter, S., & Leininger, A. (2023). Cleavage politics, polarisation and participation in Western Europe. West European Politics, 46(4), 631–651. https://doi.org/10.1080/01402382.2022.2161786; Rokkan, S. (1998). The transformation of cleavage politics The 1997 Stein Rokkan lecture.
  6. ↑ Scarcelli, M. (2014). Social Cleavages and Civil War Onset. Ethnopolitics, 13(2), 181–202. https://doi.org/10.1080/17449057.2013.835516
  7. ↑ Evans, G., & Northmore-Ball, K. (2018). Long-term factors: Class and religious cleavages. No The Routledge handbook of elections, voting behavior and public opinion. Routledge.
  8. ↑ Vergolini, L. (2010). Does Economic Vulnerability Affect Social Cohersion? Evidence from a Comparative Analysis. Canadian Journal of Sociology, 36, 1-24; Borbáth, E., Hutter, S., & Leininger, A. (2023). Cleavage politics, polarisation and participation in Western Europe. West European Politics, 46(4), 631–651. https://doi.org/10.1080/01402382.2022.2161786; Howe, P. (2017). Eroding Norms and Democratic Deconsolidation. Journal of Democracy, 28(4), 15–29. https://doi.org/10.1353/jod.2017.0061
  9. ↑ Bartolini S, Mair P. (1990). Identity, Competition, and Electoral Availability: The Stabilization of European Electorates 1885–1985. Cambridge, UK: Cambridge University Press
  10. ↑ Lipset, S.M. & S. Rokkan, (1967). Cleavage Structures, Party Systems and Voter Alignments: an Introduction. In: Lipset, S.M. and S. Rokkan (eds.), Party Systems and Voter Alignments: CrossNational Perspectives. New York: Free Press.
  11. ↑ Lipset, S.M. & S. Rokkan, (1967). Cleavage Structures, Party Systems and Voter Alignments: an Introduction. In: Lipset, S.M. and S. Rokkan (eds.), Party Systems and Voter Alignments: CrossNational Perspectives. New York: Free Press.
  12. ↑ Bornschier, S. (2009). Cleavage Politics in Old and New Democracies. https://doi.org/10.5167/UZH-26412
  13. ↑ Lipset, S.M. & S. Rokkan, (1967). Cleavage Structures, Party Systems and Voter Alignments: an Introduction. In: Lipset, S.M. and S. Rokkan (eds.), Party Systems and Voter Alignments: CrossNational Perspectives. New York: Free Press.
  14. ↑ Skatīt D. Denvera skaidrojumu par šīm izmaiņām: Denver, D. (1994). Elections and Voting Behaviour in Britain. Macmillan Education UK. https://doi.org/10.1007/978-1-349-14905-6; kā arī: Ford, R., & Jennings, W. (2020). The Changing Cleavage Politics of Western Europe. Annual Review of Political Science, 23(1), 295–314. https://doi.org/10.1146/annurev-polisci-052217-104957
  15. ↑ Denver, D. (1994). Elections and Voting Behaviour in Britain. Macmillan Education UK. https://doi.org/10.1007/978-1-349-14905-6
  16. ↑ Wille, A., & Bovens, M. (2019). Education as a Cleavage. SSRN Electronic Journal. https://doi.org/10.2139/ssrn.3370399
  17. ↑ Ford, R., & Jennings, W. (2020). The Changing Cleavage Politics of Western Europe. Annual Review of Political Science, 23(1), 295–314. https://doi.org/10.1146/annurev-polisci-052217-104957
  18. ↑ Skatīt: https://lvportals.lv/skaidrojumi/339856-aptauja-latviesi-saliedejas-49-krieviski-runajoso-kara-ietekme-izjut-sabiedribas-skelsanos-2022; Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā kontekstā skatīt arī: “Re:Baltica” projektu “Šķelšanās”
  19. ↑ https://lvportals.lv/skaidrojumi/339856-aptauja-latviesi-saliedejas-49-krieviski-runajoso-kara-ietekme-izjut-sabiedribas-skelsanos-2022
  20. ↑ https://www.la.lv/aptauja-lielakie-vakcinacijas-pret-covid-19-pretinieki-ir-cilveki-ar-pamatizglitibu-un-zemiem-ienakumiem
  21. ↑ Skatīt sabiedriskās politikas centra “PROVIDUS” 2023. gada Sabiedrības saliedētības radara ziņojumu. (pieejams: https://www.sif.gov.lv/lv/sabiedribas-saliedetibas-radars), kā arī Valsts kontroles 2025. gada 31. janvāra ziņojums par lietderības revīziju “Vai politika sabiedrības saliedētības jomā tiek mērķtiecīgi plānota un īstenota?”; Tieslietu ministrijas gadījumā skatīt: “Sabiedrības uzskati atsevišķos integrācijas jautājumos. Latvijas iedzīvotāju aptauja” (pieejams: https://providus.lv/petijumi/sabiedribas-uzskati-atseviskos-integracijas-jautajumos-latvijas-iedzivotaju-aptauja/)

Ārējās saites:

[labot | labot pirmkodu]

Projekts "VPP Saliedētība"

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sabiedrības_šķelšanās&oldid=4489971"