Sabiedrības glābšanas komiteja

Sabiedrības glābšanas komiteja (franču: Comité de salut public) bija Nacionālā konventa izveidota izpildvaras institūcija Franču revolūcijas laikā. Tā darbojās no 1793. līdz 1795. gadam un īpaši Terora periodā kļuva par vienu no ietekmīgākajām revolucionārās Francijas pārvaldes institūcijām.

Komiteja tika izveidota laikā, kad Francijas Pirmā republika karoja pret Eiropas monarhiju koalīciju un valstī norisinājās sacelšanās un politiskā cīņa. Tās sākotnējais uzdevums bija koordinēt valsts aizsardzību un pārraudzīt valdības darbu, taču pakāpeniski tās pilnvaras ievērojami paplašinājās.

Izveidošana

Sabiedrības glābšanas komiteju Nacionālais konvents izveidoja 1793. gada 6. aprīlī, aizstājot iepriekš pastāvējušo Vispārējās aizsardzības komiteju. Tajā sākotnēji bija deviņi locekļi, kurus ievēlēja Nacionālais konvents.

Komitejai tika uzticēta militāro un diplomātisko jautājumu koordinēšana, kā arī izpildvaras institūciju uzraudzība. Francijas militārā situācija tobrīd bija sarežģīta — turpinājās Pirmās koalīcijas karš, bet valsts iekšienē notika Vandejas karš un citas sacelšanās.

Robespjēra periods

Maksimiljēns Robespjērs kļuva par komitejas locekli 1793. gada jūlijā. Kopā ar tādiem revolucionāriem kā Luijs Antuāns de Sens-Žists, Žoržs Kutons un Lazārs Karno viņš kļuva par vienu no ietekmīgākajām personām Francijas politiskajā vadībā.

No 1793. gada rudens komiteja faktiski pildīja revolucionārās valdības centrālās izpildvaras funkcijas. Tomēr tā formāli palika pakļauta Nacionālajam konventam, kas regulāri atjaunoja tās locekļu pilnvaras.

Lazārs Karno galvenokārt nodarbojās ar militārajiem jautājumiem un Francijas armiju organizēšanu. Šajā periodā tika īstenota masveida mobilizācija jeb Levée en masse, kas ļāva republikai ievērojami palielināt bruņotos spēkus.

Terors

Sabiedrības glābšanas komitejas ietekmes kulminācija bija saistīta ar Terora periodu. Revolucionārā valdība izmantoja ārkārtas pasākumus, lai cīnītos pret personām un grupām, kuras tika uzskatītas par republikas pretiniekiem.

Komiteja darbojās līdzās Vispārējās drošības komitejai un citām revolucionārajām institūcijām. Revolucionārais tribunāls tiesāja personas, kas tika apsūdzētas kontrrevolucionārā darbībā, un daudziem apsūdzētajiem tika piespriests nāvessods.

Vienlaikus komiteja vadīja kara ekonomiku, armiju apgādi un republikas militāros centienus. Līdz 1794. gada vasarai Francijas militārais stāvoklis bija ievērojami uzlabojies.

Termidora apvērsums

Komitejas iekšienē un Nacionālajā konventā pakāpeniski pieauga politiskās pretrunas. Robespjēra un viņa sabiedroto ietekme izraisīja arvien lielākas bažas citu revolucionāro politiķu vidū.

Termidora apvērsuma laikā 1794. gada 27. jūlijā (9. termidorā pēc revolucionārā kalendāra) Robespjērs un viņa sabiedrotie tika arestēti. Nākamajā dienā Robespjērs, Sens-Žists, Kutons un vairāki viņu atbalstītāji tika giljotinēti.

Pēc Robespjēra krišanas Sabiedrības glābšanas komitejas pilnvaras tika būtiski ierobežotas, lai nepieļautu varas koncentrēšanos vienas institūcijas rokās.

Likvidēšana

Termidora reakcijas laikā Nacionālais konvents pakāpeniski likvidēja Terora perioda pārvaldes sistēmu. Komiteja turpināja pastāvēt, taču vairs nebija revolucionārās valdības galvenais varas centrs.

Sabiedrības glābšanas komiteja beidza pastāvēt 1795. gadā, kad tika pieņemta jaunā konstitūcija un izveidota Direktorija.