Sabiedriskais transports Rīgā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sabiedriskais transports Rīgā
Riga rs logo.png
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pilsēta Rīga
Atklāts 1882. gada 23. augustā
Tehniskā informācija
Līniju skaits 55 autobusu
19 trolejbusu
9 tramvaju
23 minibusu
9 nakts autobusu
Transporta vienības 478 autobusu
346 trolejbusu
252 tramvaju [1] [2]
Depo 3
Parks 4
Pasažieri dienā apt. 500 000 [3]
Pasažieri gadā 150 526 484 (2014)
Papildinformācija
Mājas lapa rigassatiksme.lv

Sabiedriskais transports Rīgā sastāv no autobusu, trolejbusu, tramvaju, minibusu un nakts autobusu maršrutiem, kurus nodrošina Rīgas pašvaldības sabiedrība ar ierobežotu atbildību Rīgas Satiksme. Kopā šis sabiedriskā transporta tīkls diezgan vienmērīgi pārklāj visu Rīgas teritoriju, kā arī stiepjas ārpus Rīgas pilsētas administratīvajām robežām. Rīgā ir 53 autobusu, 19 trolejbusu un 9 tramvaju līnijas [2] ar kopējo garumu 1293,81 km, kā arī 24 minibusu un 9 nakts autobusu līnijas. Uzņēmuma "Rīgas Satiksme" kopējais autoparks sastāv no 1076 transporta vienībām, kuru sastāvā ir 478 autobusi, 346 trolejbusi un 252 tramvaju vagoni.

Katru dienu Rīgas sabiedrisko transportu (neskaitot minibusus un nakts autobusus) izmanto aptuveni 500 000 cilvēku,[3] bet gada laikā 150 526 484 cilvēku (2014. gadā).

Autobusi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autobusu satiksme Rīgā tika atklāta 1924. gadā. Autobusu maršrutu kopējais garums ir 883 km.[4] Patlaban Rīgā ir 53 autobusu maršruti un šobrīd autobusu parks sastāv no 478 autobusiem.[4] Rīgā atrodas 2 autobusu parki. Rīgā tiek izmantoti firmu Mercedes-Benz, Solaris un Ikarus autobusi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās autobusu satiksmes līnijas tika atklātas 1924. gadā. Līdz 1938. gadam visas autobusu līnijas piederēja privātiem uzņēmējiem. 19 autobusu līnijās kursēja 151 autobuss, pārvadājot 29, 25 miljonus pasažieru. Pašvaldības autobusu sabiedriskā transporta atklāšana notika 1938. gada 1. jūlijā.

Pēc Otrā pasaules kara autobusu satiksme Rīgā bija uz sabrukuma robežas, proti pēc kara 1944. gadā bija palikuši tikai 4 autobusi. 1946. gadā tika dibināts 1. Rīgas autobusu parks, kurš bija Autotransporta ministrijas pakļautībā, bet pēdējos Padomju gados - Rīgas pilsētas izpildkomitejas pakļautībā. Savas pastāvēšanas sākumā tajā bija aptuveni piecpadsmit transportlīdzekļu vienību.

Sākoties satiksmes un infrastruktūras uzlabošanai, 60. gados tika nomainīts autoparks, no Ungārijas iepērkot Ikarus markas autobusus, kas veica pasažieru pārvadāšanu. Tika pilnveidoti un optimizēti autobusu maršruti. Padomju laikā autobusa biļete pilsētas robežās maksāja 5 kapeikas.

1992. gadā, reorganizējot Rīgas autobusu parku, pasažieru pārvadājumu veikšanai tika izveidoti divi atsevišķi pašvaldības uzņēmumi, autobusu parks "Imanta", kas pasažieru pārvadājumus veica Daugavas kreisajā krastā, un autobusu parks "Tālava", kas pasažieru pārvadājumus veica Daugavas labajā krastā. Ikarus autobusu tehniskais stāvoklis abos jaunizveidotajos uzņēmumos bija ļoti slikts. Pirmie Eiropā ražotie autobusi tika saņemti no Skandināvijas valstīm. Lai atjaunotu ritošo parku iegādājoties jaunus autobusus un uzsāktu tehniskās apkopes centru celtniecību, 1993. gadā uzņēmumi sāka interesēties par Pasaules Bankas kredīta iespējām. 1997. gadā tika parakstīts līgums par aizdevumu, un jau novembrī tika saņemti pirmie 52 Mercedes-Benz autobusi.

1996. gada septembrī eksperimenta kārtībā darbu sāka konduktori. Vēlāk uzņēmumi nolēma konduktorus nodarbināt praktiski visu maršrutu autobusos, izņemot komercekspreša autobusos, kuros konduktora darbu veica autobusa vadītājs. 1997. gadā tika atklāts pirmais komercekspreša maršruts, kas nepieturēja atsevišķās maršruta pieturvietās, tādējādi par nedaudz augstāku biļetes cenu, pasažieriem bija iespēja nokļūt galamērķī ātrāk.

Autobusu modeļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autobuss Mercedes-Benz Citaro O530 uz 13. janvāra ielas Rīgā, 2005. gada 4. jūnijā.

Izmantošanā esošie autobusu modeļi.

Ražotājs Modelis
Mercedes-Benz Türk O345
Mercedes-Benz Türk O345G
Mercedes-Benz Citaro O530
Mercedes-Benz Citaro O530L
Mercedes-Benz Citaro O530G
Solaris Urbino 12
Solaris Urbino 15
Solaris Urbino 18
Ikarus E91

Izmantošanā bijušie autobusu modeļi.

Ražotājs Modelis
Ikarus 260
Ikarus 280

Trolejbusi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Solaris Trollino 18 III (GST-18).
Trolejbuss Škoda 14Tr02/6

Trolejbusu satiksme Rīgā tika atklāta 1947. gada 4. novembrī. Trolejbusu maršrutu kopējais garums ir 169 km.[4] Patlaban Rīgā ir 19 trolejbusu maršruti un šobrīd trolejbusu parks sastāv no 346 trolejbusiem.[4] Rīgā atrodas 2 trolejbusu parki. Rīgā tiek izmantoti šādi trolejbusu modeļi: Škoda 14Tr, Škoda 14TrM, Škoda 15Tr, Škoda 15TrM, Solaris Trollino 18, Škoda 24Tr Irisbus, Škoda 27Tr Solaris.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais trolejbusu maršruts Rīgā tika izveidots no Daugavpils ielas līdz Viestura dārzam. Tas notika atklāts 1947. gada 4.novembrī plkst. 16.30 Krišjāņa Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā. Pirmie Rīgā kursēja pirms kara Jaroslavļas Autobusu rūpnīcā būvētie JTB trolejbusi, kuri jau bija lietoti. Pirmie trolejbusi bāzējās 1. depo (tagadējais 5. tramvaju depo) Brīvības ielā, vēlāk tie tika pārvietoti uz 2. tramvaju depo (tagadējo 1. trolejbusu parku) Ganību dambī. 1948. gadā tika atklāta trolejbusu līnija no Centrāltirgus uz Sarkandaugavu, ko drīz pēc tam pagarināja līdz Mežaparkam. Piecdesmitajos gados trolejbusu parks tika papildināts ar Engelsā (Krievija) ražotajiem trolejbusiem.

1961. gadā tika atklātas divas jaunas trolejbusu līnijas - 7. uz Āgenskalnu un 9. uz Buļļu ielu.

Pirmie Čehijā ražotie Škodas markas trolejbusi, kas bija tehniski pārākas par Krievijā ražotajiem trolejbusiem, Rīgā sāka kursēt 1961. gadā, bet 2001. gadā pilnībā tika pārtraukta to izmantošana. Kopumā tika izmantoti 10 šī modeļa trolejbusu versijas. Pirmie bija Škoda 12Tr14, kas tika saņemti 1969. gadā un pirmie tika norakstīti jau 1984. gadā un beidzot ar Škoda 12TrH29, kurus sāka saņemt 1981. gadā un pēdējais tika norakstīts 2001. gadā.

Pirmos nākamās paaudzes Škodas trolejbusus Škoda 14Tr01 Rīgas pilsēta sāka saņemt 1982. gadā un 1983. gada 21. februārī tos sāka izmantot. Nākamās modifikācijas Škoda 14Tr02 trolejbusi parādījās sākot no 1984. gada un tika iepirkti līdz pat 1989. gadam.

1990. gadu beigās tika uzsākta trolejbusu parka atjaunošana, tika iepirktas trolejbusu Škoda 14Tr un Škoda 15Tr uzlabotās versijas, attiecīgi - Škoda 14TrM un Škoda 15TrM. Bet 1999. gadā eksperimenta kārtā tika iepirkts viens Baltkrievjas rūpnīcas Belkomunmaš ražotais trolejbuss AKSM-333, 2001. gadā tika saņemti vēl 10 šādi trolejbusi.

Laikā no 2001. gada līdz 2007. gadam tika iepirkti 52 Solaris Trollino 18 trolejbusi. No 2007. līdz 2009. gadam tika iepirkti 150 firmas "Škoda" trolejbusi Škoda 24Tr Irisbus, no kuriem lielākā daļa ir aprīkota ar dīzeļģeneratoru. Pēc šo trolejbusu piegādes liela daļa Škoda 14Tr trolejbusu tika norakstīti.

Kopš 2014. gada oktobra tiek piegādāti Škoda 27Tr Solaris trolejbusi. Pavisam plānots piegādāt 125 trolejbusus, kuri visi ir posmainie un ar dīzeļģeneratoru.

Trolejbusu modeļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbusi galapunktā Centrāltirgus.

Izmantošanā esošie trolejbusa modeļi.[5]

Ražotājs Modelis
Solaris Bus & Coach Trollino 18 I (GST-18)
Solaris Bus & Coach Trollino 18 II (GST-18)
Solaris Bus & Coach Trollino 18 III (GST-18)
Škoda Irisbus 24Tr
Škoda, Solaris Bus & Coach 27Tr

Izmantošanā bijušie trolejbusa modeļi.

Ražotājs Modelis
Škoda 8Tr
Škoda 9Tr
Škoda 12Tr
Škoda 14Тr
Škoda 14ТrМ
Škoda 15Тr
Škoda 15ТrМ
Belkommunmaš AKSM-333
Belkommunmaš AKSM-321

Tramvaji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemās grīdas tramvajs Škoda 15T Rīgā.
Tramvajs Tatra T3A Rīgā
Tramvajs RVZ-6.

Šobrīd Rīgā ir 9 tramvaju līnijas un vagonu parks sastāv no 252 tramvaju vagoniem.[4] Tramvaju maršrutu kopējais garums ir 99,52 km.[4] Rīgā tiek izmantoti divu tipu tramvaju sastāvi, Tatra T3A (T3SU) kuri tika piegādāti laika posmā no 1974. līdz 1987. gadam, kā arī Tatra T3MR un Tatra T6B5 (T3M), kurus piegādāja no 1988. līdz 1990. gadam.

2010. gada laikā tika plānots saņemt 20 Čehijā ražotus zemās grīdas tramvajus Škoda 15T. Sākotnēji tie brauca tikai pa 6. tramvaju maršrutu, bet tagad arī pa 11. tramvaju maršrutu. Pirmais šāds tramvajs tika saņemts 2010. gada 29. martā un kopš 2010. gada 1. jūnija tas jau sāka braukt pa 6. maršrutu.[6]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1882. gada 23. augustā tiek atklātas pirmās zirgu tramvaja līnijas, kuras apkalpoja 95 zirgi. Rīgu jauna satiksmes veida ierīkošanā apsteidza Liepāja, kur jau 1899. gadā sāka darboties pirmā elektriskā ielu dzelzceļa līnijas Baltijā. 1900. gadā tika nodibināts Rīgas tramvaju akciju sabiedrība un pirmais elektriskais tramvajs pa Aleksandra ielu (tagad Brīvības iela) sāka kursēt 1901. gada 23. jūlijā. Lūk, ko par šo notikumu rakstīja laikraksts "Baltijas Vēstnesis":

"Elektriskie tramvaji vakar uzsāka savu darbību. Šis gadījums tika nosvinēts ar goda mielastu. Elektriskie tramvaji ir ierīkoti diezgan ērti. Vagonos ir izkārtnes vācu un krievu valodā, ka tur nedrīkst smēķēt un nedrīkst spļaut."

"Baltijas Vēstnesis" 1901. gada 2. jūlijā.[P 1]

No 1901. līdz 1914. gadam tika uzbūvētas 10 jaunas tramvaju līnijas ar aptuveno kopēju garumu 50 kilometri, tādējādi 1914. gadā darbojās 16 tramvaju līnijas. Vislielākie pasažieru pārvadājumi pirmskara periodā bija 1913. gadā, kad kopējais pasažieru skaits sasniedza 52,1 miljonus pasažieru. 1915. gadā 9 tramvaju līnijas sasniedza Sarkandaugavu, Ķeizarmežu (tagad Mežaparks), Strazdumuižu, Kuzņecova porcelāna fabriku, kā arī Bišumuižu.

Pēc Pirmā pasaules kara, sakarā ar būtisku iedzīvotāju skaita samazināšanos Rīgā, pasažieru pārvadājumi ar tramvaju samazinājās. 1928. gadā darbojās 9 tramvaju līnijas un tika pārvadāti 48,2 miljoni pasažieru. Pēc Otrā pasaules kara kopējais tramvaja līniju skaits un to garums būtiski nepalielinājās, bet notika kvalitātes uzlabošanas pārmaiņas. Divasu vagoni tika nomainīti pret četrasu vagoniem, kā arī pazeminājās braukšanas tarifi.[nepieciešama atsauce]

Attīstoties trolejbusa un autobusa satiksmei, 1950. un 1960. gados sāka dominēt uzskats, ka tramvajs ir vecmodīgs un atmirstošs satiksmes līdzeklis. Šajos gados tika likvidētas tramvaju līnijas Rīgas galvenajās maģistrālēs, izņemot Krišjāņa Barona ielu. 1980. gados sākās tramvaju satiksmes atdzimšana. Palielinājās pasažieru pārvadājumu apjoms, kā arī tika izbūvēta jauna tramvaju līnija uz Imantu.

Tramvaju depo[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas tramvaju parku apkalpo trīs depo, kuros notiek profilaktiskā apskate un remonti. Trešais tramvaju depo atrodas Maskavas forštates rajonā, Fridriķa ielā 2a, ceturtais depo atrodas Pārdaugavā, Tipogrāfijas iela 1, bet piektais depo (bijušais pirmais depo) atrodas Brīvības iela 191. Trešais un piektais tramvaju depo tika izvietoti Čehoslovākijā ražotie tramvaji, bet ceturtajā tramvaju depo tika izvietoti vecā tipa tramvaju vagoni (līdz brīdim, kad tos noņēma no līnijām).

Visi trīs tramvaju depo ir viena projekta sastāvdaļa. Dažādi pēc lieluma un ietilpības, bet līdzīgi dizaina ziņā ir būvēti laika posmā no 1900. līdz 1901. gadam pēc arhitekta P. Mandelštama projekta. Ceturtajā tramvaju depo, pēc analoģiskiem palīgēku risinājuma principiem, 1909. gadā tika uzcelts remonta un strādnieku ģērbtuvju korpuss ar torņveida izbūvi ūdens rezervuāram. 1970. gados visi tramvaju depo tika rekonstruēti.

Tramvaju modeļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantošanā esošie tramvaju modeļi.[4]

Ražotājs Modelis
Tatra
T3 (T3SU)
Tatra
T3MR
Tatra
T6B5 (T6B5SU)
Škoda
15T Riga (ForCity) [7]

Izmantošanā bijušie tramvaju modeļi.[8]

Ražotājs Modelis
RVR
RVR-6
RM-56 .. RM-68
RP-61 .. RP-69
RT-48 .. RT-54
MTV-82
RVR
RVR-6

Minibusi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maršruta taksometra biļete SIA "VAS SV".

No 2014.gada 17.jūlija kopumā Rīgā ir 23 minibusa maršruti. Visus maršrutus apkalpo Rīgas satiksmes apakšuzņēmējs pilnsabiedrība "Rīgas mikroautobusu satiksme" (RMS), bet līdz 2013. gadam, kad RMS sāka maršrutu apkalpošanas pārņemšanu, minibusu maršruti bija sadalīti starp pārvadātājiem SIA DMK, SIA "Centība N", SIA "Blands", AS "Rīgas taksometru parks", SIA "Kort", SIA "Taksi.lv" un SIA "VAS SV".

Maršruts Maršruta Nr.
Stacijas laukums - Vecdaugava 200
Jugla - Pļavnieki 203, 204
Autoosta - Mežciems 206
Centrs - Pļavnieki 217
Purvciems - Rumbula 209
Centrs - Dreiliņi 214
Centrs - Ķengarags 216
Centrs - Mangaļsala 224
Centrs - Ziepniekkalns 233
Baznīcas iela - Zolitūde 236
Esplanāde - Imanta 237
Centrs - Lidosta 222, 241
Centrs - Iļģuciems 244
Centrs - Bolderāja - Daugavgrīva 246
Mežciems - Šampēteris 263
Imanta - Pļavnieki 238, 270
P. Stradiņa slimnīca - Slimnīca "Linezers" 271
Autoosta - Purvciems 280
Rīgas sabiedriskā transporta biļetes. 2008. gads.

Biļešu vēsture sabiedriskajā transportā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tramvaja biļete Rīgā 2007. gadā.
Taksobusa biļete

Kopš sabiedriskā transporta izveidošanas Rīgā braukšanas biļešu veids un cena ir stipri mainījusies. Neilgi pēc tramvaju ieviešanas Rīgā, braukšanas maksa slēgtā pirmās klases vagonā maksāja 5 kapeikas, kura 1908. gadā tika paaugstināta līdz 6 kapeikām, bet braukšana vagona vaļējā platformā maksāja 3 kapeikas, skolēniem 2 kapeikas.

1931. gadā tramvaja biļete maksāja 17 santīmus. Arī Latvijas brīvvalsts laikā bija pārsēšanās biļetes, uz kurām norādīta braukšanas zona. Šo biļešu lietošanai bija ierobežots darbības laiks. Visa šī informācija bija redzama biļešu trīs izkniebtajos caurumiņos.

Kompostieris Rīgas tramvajā.

Laikposmā no 1941. līdz 1944. gadam biļešu cena bija 5 un 10 reihsmarkas, bet pārsēšanās biļetes maksāja 7 un 15 reihsmarkas. 1941. — 1944. gadā apgrozībā bija tā saucamās blokbiļetes, kuras varēja izmantot braukšanai ar tramvaju un maksāt par bagāžu vai suņu pārvadāšanu. Pēc 1944. gada oktobra, kad tika atjaunota Otrā Pasaules karā izpostītā tramvaju satiksme, braukšanas maksa bija 30 kapeikas, bet pēc 1961. gada Padomju Savienības naudas reformas 3 kapeikas. 1947. gadā parādoties trolejbusiem to biļetes sākumā maksāja 20 kapeikas, bet pēc 1961. gada 4 kapeikas.

Līdz 1975. gadam gan tramvajos, gan trolejbusos Rīgā pasažierus apkalpoja konduktori. Pēc tam braukšanas biļetes varēja iegādāties satiksmes līdzekļos ierīkotajos pusautomātos. Arī autobusos tika ieviesti mehāniskie skaitītāji, kuros varēja izmantot tikai viena nomināla monētas — 5 kapeikas. Lielāka nomināla naudas zīmes varēja izmainīt pie šofera. Trolejbusa braukšanas biļete maksāja 4 kapeikas, bet tramvajā - 3 kapeikas.

1996. gada septembrī eksperimenta kārtībā autobusos darbu sāka konduktori. 1997. gadā Rīgas tramvajos un trolejbusos konduktori tika ieviesti patstāvīgi. Trolejbusos konduktori eksperimenta kārtā parādījās 1997. gada 15. maijā 9. un 21. trolejbusu maršrutā (tagadējā 25. trolejbusu maršrutā).

2000. gadā biļešu cena tika paaugstināta no 0.18 Ls uz 0.20 Ls. No 2007. gada 1. marta tramvajos tika noņemti konduktori un tirdzniecības vietās iegādātās biļetes bija jākompostrē.

No 2007. gada 1. februāra biļešu cena tika paaugstināta līdz 0.30 Ls. Nestrādājošiem pensionāriem, kuru pensija nepārsniedz 75% no iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības, vienreizējā biļete maksāja 0.15 Ls. 2008. gada 1. janvārī biļešu cena tika palielināta līdz 0.40 Ls, bet pie transportlīdzekļu, kuros nav konduktoru, vadītājiem biļetes maksāja dārgāk - 50 santīmus.[9] No 2008. gada 1. aprīlī trolejbusos Rīgā tika noņemti konduktori un ieviesti elektroniskie kompostieri.

E-talons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E-talons logo.
Pamatraksts: E-talons

E-talons ir vienota elektroniskā biļete - bezskaidras naudas norēķinu risinājums. Pirms elektroniskās norēķinu sistēmas ieviešanas Rīgas sabiedriskajā transportā, tika veikta esošās situācijas un iespēju izpēte, kas iekļāva sevī tehnoloģisko, ekonomisko un juridisko izvērtējumu. Izpētes posms noslēdzās 2007. gada sākumā, kad tika izstrādāts un apstiprināts e-biļetes ieviešanas modelis, kā arī kopuzņēmuma dibināšana. 2007. gada laikā tika izvēlēts sadarbības partneris. Par atbilstošāko tika atzīta ASV kompānija ACS jeb Affiliated Computer Services, Inc.. Šīs kompānijas elektroniskās biļešu sistēmas darbojas arī Parīzē, Lionā, Tulūzā, Varšavā, Cīrihē, Hjūstonā, Monreālā un Melburnā.[10] Visi e-talona produkti pilnībā tika ieviesti un sāka darboties no 2009. gada 1. maija. No šā datuma vairs nebija derīgas vecā parauga vienreizējās braukšanas biļetes.[11] Kopumā E-talona ieviešanai tika iztērēti 14 miljoni latu, un katru gadu šīs norēķinu sistēmas uzturēšanai ir nepieciešami 5,5 miljoni latu.[12]

Līdz 2015.gada 31. janvārim viens brauciens Rīgas sabiedriskajā transportā maksāja € 0.60, bet pērkot biļeti pie vadītāja € 1.20 (minibusos - € 1.00).

Sākot ar 2015. gada 1. februāri viens brauciens Rīgas sabiedriskajā transportā un minibusos maksā € 1.15, bet pērkot biļeti pie vadītāja € 2.00.

Dzelzceļa satiksme Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā neparastāku faktu, ko var izlasīt arī Toma Altberga, Karīnes Augustānes un Ievas Pētersones grāmatā "Dzelzceļi Latvijā", var minēt, ka savulaik Rīgas teritorijā ir bijušas divas pasažieru dzelzceļa līnijas pilsētas teritorijā:

  • Dzelzceļa līnija Rīga - Mangaļi.

Tā kā Rīgā 19. g. trūka preču noliktavas un piestātnes, tad Rīgas - Daugavpils Dzelzceļa sabiedrības vadība meklē jaunas teritorijas Daugavas grīvā. Viena no tādām vietām ir Mangaļi (Mīlgrāvis), tāpēc uz turieni uzbūvē dzelzceļa līniju, ko pabeidz 1872. gadā. Jau pašā sākumā dzelzceļa līnijā kursē arī pasažieru vilcieni. 1892. gadā no līnijas izbūvē atzarojumu uz pilsētas elevatoru Andrejsalā, kur 1907. gadā ierīko Rīgas Krasta staciju, bet no pieturas vietas "Ganību postenis" 1903. gadā izbūvē 2 km garu posmu, ierīkojot Rīgas Preču staciju, kas tagad gan vairs neeksistē. 1930. gadā, netālu no Mangaļu stacijas, līnija vēlreiz tiek sazarota un tiek uzbūvēta Dzirnupes stacija, no kuras sākas Dzirnupes - Rūjienas dzelzceļa būve, pēc šī dzelzceļa pirmā posma atklāšanas 1933. gadā līdz Vecāķiem, kas tajā laikā nav Rīgas sastāvā, Rīgas - Mangaļu līnija beidz pastāvēt. 1950. gados Mangaļu stacijas nosaukumu pārnes uz Dzirnupes staciju. Uz bijušās Mangaļu līnijas atrodas arī Brasas stacija (no 1872. gada - Kara hospitāļa platforma, no 1919. gada - Brasla, bet no 1938. gada - Brasa) un Sarkandaugava (sākumā - Aleksandra Augstumu platforma, tagadējais nosaukums no 1919. gada, kā stacija atjaunota 1925. gadā), no pēdējās, minētās stacijas padomju laikā bija ierīkots atzars uz bērnu dzelzceļu Mežaparkā, 1997. gadā tas likvidēts. Bijusī Mīlgrāvja, vēlāk - Mangaļu stacijas teritorija ap 2000. gadu ir privatizēta un tiek apsargāta, tādēļ pašreizējais stacijas ēku un būvju liktenis nav zināms. Satelītuzņēmumos minētās ēkas vairs nav redzamas.

  • Dzelzceļa līnija Rīga - Bolderāja.

Ap to pašu laiku, 1873. gadā Rīgas - Bolderājas Dzelzceļa biedrība atklāj Rīgas - Bolderājas dzelzceļa līniju, kas sākumā sākas atsevišķi no Rīgas - Davgavpils līnijas, stacijā, kas atradās tagadējās 13. janvāra ielas teritorijā un, ko vēlāk nosauc par Rīga II (pēc jaunā dzelzceļa tilta izbūves staciju likvidē). Sīkāk par līniju lasiet sadaļā Dzelzceļa līnija Zasulauks - Bolderāja. Sākumā pa līniju faktiski kursē tikai pasažieru vilcieni, bet uz līnijas galastaciju Daugavgrīva - vilcieni no Rīgas - Jelgavas līnijas. No 1919. gada pasažieru vilcieni uz Daugavgrīvu vairs nebrauc. Tolaik Bolderāja pastāv kā atsevišķs miests, Rīgai to pievieno tikai 1924. gadā, tad arī šī dzelzceļa līnija pilnīgi atrodas Rīgas pilsētas teritorijā. Pasažieru satiksme līnijā Rīga - Boderāja tiek pārtraukta 1959. gadā.

1980. gados kādu laiku tiek domāts par ideju atjaunot pasažieru satiksmi šajā līnijā, kad tiek apskatītas alternatīvas iecerētajai Rīgas metropolitēna būvei.

Kādu laiku bija arī viens gandrīz pilnīgi Rīgas teritorijā esošs dzelzceļa maršruts uz Rīgas – Tukuma dzelzceļa līnijas:

  • Rīga – Rīgas Jūrmala.

Jūrmala kā pilsēta radās 1920. gada 2. martā, kad Latvijas valdība apvienoja atsevišķos Jūrmalas ciemus starp Rīgas līci un Lielupi vienā pilsētā, ko nosauca Rīgas Jūrmala. 1946. gadā, veicot teritoriālo reformu, Latvijas PSR valdība pilsētu pievieno Rīgai ar nosaukumu Jūrmalas rajons, 1949. gadā rajonam pievieno arī Priedaini un, ārpus Rīgas paliek tikai Babīte, ja ne tā, tad Rīgā būtu vēl viens pasažieru vilcienu maršruts, kas ietu tikai pa pilsētas teritoriju, Rīga – Dubulti. 1959. gada 11. novembrī Rīgai Jūrmalu “atņem” un izveido tagadējo Jūrmalas pilsētu, kurā apvieno Jūrmalas rajonu un divas tolaik esošās pilsētas: Sloku un Ķemerus.

Ūdensceļu satiksme Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensceļu satiksme Rīgā ir bijusi attīstīta jau sen, kad Daugavas, Ķīšezera, Juglas ezera un citus ūdeņus izmantoja liellaivas un pārcēlāji, vēlāk tvaikoņi un upes tramvaji, pārvadājot kā pasažierus, tā kravas. Regulārai upju tvaikoņu satiksmei Rīgā arī ir sena vēsture. Tā tika atklāta pirms vairāk nekā 150 gadiem — 1853. gadā. Pilsētas pasažieru kuģīši regulāri kursēja četrās līnijās — no Vecrīgas uz Āgenskalnu, Iļģuciemu, Klīversalu un Zundu, kā arī tālāk uz Jūrmalu, Jelgavu un Kalnciemu. Laika gaitā upes šķērsošanu piedāvāja gan privātie uzņēmēji, gan Rīgas pilsētas pašpārvalde, taču ap 1990. gadu, līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu, regulāra kuģu satiksme pa Daugavu beidzās, kad šis satiksmes veids, iespējams, arī bija zaudējis savu nozīmi, un kuģu īpašnieki sāka piedāvāt izpriecu braucienus.

Pirmskara Rīgā bija šādi upju kuģīšu maršruti:

1) pārceltuves:

  • Rīgas centrs—Zaķusala
  • Kundziņsala—Sarkandaugava

2) maršruti uz Ķekavu, Bolderāju un Jelgavu (līdzīgi pēckara maršrutiem, bet bija vismaz viena, vēlāk neesoša pietura — Dombrovska kokzāģētava Vecmīlgrāvī), galvenā kuģu pietura bija 11. novembra krastmalā, abās pusēs Pontonu tiltam (apmēram tagadējās vietās — abās pusēs Akmens tiltam), kas nodalīja dienvidu maršrutu uz Ķekavu no ziemeļu maršrutiem.

3) bez minētajiem maršrutiem vēl bija sekojoši:

  • Vecpilsēta—Jahtklubs (Balasta dambī)—Āgenskalns
  • Vecpilsēta—Balasta dambis—Siļķu brāķis—Cementfabrika—Iļģuciems
  • Vecpilsēta—Kundziņsala—Sarkandaugava—Loderis—Jaunmīlgrāvis—Jaunciems

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēc jaunā kalendāra, laikraksts tika publicēts 1901. gada 24. jūlijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]