Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija

Vikipēdijas lapa
SPRK logo lv JPG 591x813 (18).jpg

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) ir institucionāli un funkcionāli neatkarīga valsts iestāde, kas Latvijā uzrauga sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbību sešās sabiedrisko pakalpojumu nozarēs:

  1. Enerģētika (dabasgāze, elektroenerģija, siltumenerģija).
  2. Ūdenssaimniecība (centralizētā ūdensapgāde un kanalizācija).
  3. Elektroniskie sakari.
  4. Pasts;
  5. Sadzīves atkritumu apsaimniekošana (apglabāšana poligonos);
  6. Depozīta iepakojuma apsaimniekošana (atkārtoti vai vienreiz lietojamo dzērienu iepakojumiem).

Depozīta iepakojuma apsaimniekošanas sistēma ir jauna SPRK atbildības joma, ko Saeima uzticēja SPRK uzraudzīt no 2020.gada 1.jūlija.[1]


SPRK uzdevums ir rūpēties, lai ikviens lietotājs sabiedriskos pakalpojumus saņemtu atbilstošā kvalitātē par ekonomiski pamatotu cenu. SPRK pieņemtie lēmumi ir saistoši gan sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem (komersantiem), gan sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem (gan fiziskām, gan juridiskām personām). Kopumā SPRK uzrauga vidēji 600 regulētos komersantus atbilstoši 2020. – 2021. gada datiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieņemot likumu[2] 2000.gada 19.oktobrī, tika uzsākta divu līmeņu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas izveide. Tolaik pirmā līmeņa regulators – SPRK regulēja sabiedrisko pakalpojumu nozares valsts līmenī, savukārt, otrā līmeņa regulatori – pašvaldību regulatori regulēja lokālos pakalpojumu sniedzējus (komersantus) attiecīgo pašvaldību teritorijās.

Pirms reformas īstenošanas regulēšanas funkcijas veica dažādas institūcijas: Satiksmes ministrija, ministriju pakļautībā esošās Energoapgādes regulēšanas padome, Telekomunikāciju tarifu padome un Dzelzceļa administrācija, kā arī pašvaldības.

Pārņemot minēto regulēšanas institūciju funkcijas, izņemot pašvaldību regulatoru funkcijas, 2001.gadā savu darbību sāka vienotais daudznozaru regulators (SPRK), kas valsts mērogā tolaik regulēja enerģētikas (izņemot siltumapgādi, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija), telekomunikāciju (tagad – elektronisko sakaru), pasta un dzelzceļa transporta nozares. Savukārt, pašvaldību uzdevums bija izveidot pašvaldību regulatorus, kas regulēja sadzīves atkritumu apsaimniekošanas nozari (izņemot sadzīves atkritumu pārstrādi), ūdensapgādes, kanalizācijas un siltumapgādes (izņemot koģenerāciju) nozares.

Regulēšanas sistēmas reformas galvenais iemesls bija nodrošināt neatkarīgu regulēšanas institūciju izveidi un neatkarīga lēmumu pieņemšanu. Ar regulēšanu saistītie lēmumi tieši ietekmē ne tikai regulējamos sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus (komersantus), bet arī sabiedrību un ekonomikas attīstību kopumā, tāpēc sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju interešu izvērtēšana un sabalansēšana bija nododama neatkarīgu institūciju ziņā, tādējādi novēršot politisku un ekonomiski nepamatotu lēmumu pieņemšanas risku. Jaunizveidotie regulatori – SPRK un pašvaldību regulatori – bija neatkarīgi savu lēmumu pieņemšanā un nebija pakļauti valdības, pašvaldības un citu valsts institūciju lēmumiem. SPRK pieņemtos lēmumus par prettiesiskiem varēja atzīt un atcelt tikai tiesa. SPRK neuzraudzīja pašvaldību regulatorus un nebija tiesīga ietekmēt to darbību.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas reforma tika īstenota 2009.gada laikā. No 2001.gada 1.jūnija līdz 2009.gada 1.novembrim Latvijā darbojās 16 pašvaldību regulatori un SPRK, kura atrašanās vieta bija Rīga, bet sākot ar 2009.gada 1.novembri SPRK pārņēma no pašvaldību regulatoriem vai pašvaldību domēm (padomēm) regulēšanas funkcijas siltumapgādē, sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un ūdenssaimniecības nozarēs. Tādējādi kopš 2009.gada novembra tiek nodrošināta centralizēta un vienveidīga likumā deleģēto regulēšanas funkciju izpilde, t.i., tiek nodrošināta vienota pieeja visiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem.

Sākot no 2016.gada 1.janvāra SPRK pārtrauca dzelzceļa nozares uzraudzību.[3]

Darbības neatkarība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 2011.gada 11.augustam, kad stājās spēkā grozījumi likumā “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, SPRK bija Latvijas Republikas ekonomikas ministra pārraudzībā esoša institūcija, bet ar minētajiem grozījumiem tika nostiprināts SPRK neatkarības statuss – saskaņā ar likumu, kopš šī brīža SPRK vairs nav pārraudzības iestāde, bet ir institucionāli un funkcionāli neatkarīgs, pilntiesīgs, autonoms publisko tiesību subjekts un patstāvīgs sava likumā apstiprinātā budžeta izpildē.

Turpinot institucionālo neatkarības stiprināšanu, 2015.gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) sāka SPRK darbības vērtēšanu (peer review) par līdzšinējo SPRK funkciju un procesu darbību. 2016.gada septembrī OECD pabeidza darbu pie ziņojuma izstrādes „Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas darbības rezultātu uzlabošana”, sniedzot rekomendācijas turpmākajām SPRK darbībām. Vienlaikus OECD ziņojumā ietvertas rekomendācijas SPRK finanšu neatkarības un stabilitātes stiprināšanai un iespējām pilnveidot esošo nozaru regulējumu. OECD rekomendācijas ir nostiprinātas likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem".

2021. gada jūnijā sekmīgi noslēdzās OECD darbs pie SPRK darbības vērtējuma, atspoguļojot progresu darbības attīstībā pēc 2016.gada. OECD vērtējums pieejams OECD mājaslapā[4].

Darbības finansējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

SPRK darbību finansē no ieņēmumiem, kas gūti, iekasējot valsts nodevu par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu un iekasējot maksājumus par SPRK sniegtajiem pakalpojumiem, kuri noteikti normatīvajos aktos. Valsts nodevu maksā visi regulējamo nozaru sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji. Valsts nodevu iemaksā SPRK kontā Valsts kasē. Iemaksātā valsts nodeva izmantojama vienīgi SPRK darbības nodrošināšanai.

SPRK sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

SPRK sastāvā ir padome, kurā ietilpst priekšsēdētājs un četri padomes locekļi, un izpildinstitūcija, kas ir pakļauta padomei un pilda tās sekretariāta un ekspertu funkcijas. Padome lēmumus pieņem balsojot. Padomes lēmums ir pieņemts, ja par to nobalso vismaz trīs padomes locekļi. Priekšsēdētāja un padomes locekļa amata pretendentus Ministru kabinets izraugās atklātā konkursā. Priekšsēdētāju un padomes locekļus pēc Ministru kabineta priekšlikuma amatā ieceļ Saeima.

Priekšsēdētāju vai padomes locekli ieceļ amatā uz pilnvaru termiņu, kas nav īsāks par pieciem gadiem, bet nav garāks par septiņiem gadiem, nodrošinot atbilstīgu rotāciju. Padomes locekli, tai skaitā priekšsēdētāju, atkārtoti iecelt amatā var ne vairāk kā vienu reizi.

Padomes priekšsēdētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Alda Ozola[5] (2021. gada 2. jūlijs – šobrīd[6])
  • Rolands Irklis  (2016. gada 25. februāris - 2021. gada 27. janvāris)
  • Valdis Lokenbahs (2011. gada 25.februāris - 2016. gada 24. februāris)
  • Valentīna Andrejeva (2005. gada 5.decembris - 2010. gada 4.decembris)
  • Inna Šteinbuka (2001. gada 1.jūlijs – 2005. gada 20.novembris)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Grozījumi likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2021-11-08.
  2. «Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2021-11-08.
  3. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32012L0034&from=DE
  4. «Progress Review of Latvia’s Public Utilities Commission: Driving Performance». www.oecd-ilibrary.org (angļu). Skatīts: 2021-11-08.
  5. «Alda Ozola».
  6. Termiņš noteikts līdz 2028. gada 1. jūlijam