Sacelšanās, nemieri vai dumpis ir kolektīva, organizēta vai spontāna rīcība, kas izpaužas kā atklāta pretestība pastāvošai politiskajai varai, valdībai vai institucionālajai kārtībai ar mērķi to izaicināt, vājināt vai gāzt. Tā parasti rodas situācijās, kad noteiktas sabiedrības grupas uzskata, ka to intereses, tiesības vai identitāte tiek būtiski ierobežota vai ignorēta, un kad konfliktu nav iespējams atrisināt ar pastāvošajiem politiskajiem mehānismiem. Politoloģijā sacelšanos raksturo trīs pamatiezīmes, tas ir, kolektīvs raksturs (iesaistās organizēta grupa, nevis atsevišķs indivīds), mērķēta pretestība varai (vērsta pret valdību, tās institūcijām vai konstitucionālo kārtību) un bieži arī vardarbības elements. Sacelšanās var ietvert bruņotu pretošanos, administratīvo vai militāro objektu ieņemšanu, paralēlu varas struktūru veidošanu vai kontroli pār noteiktu teritoriju. Tomēr tās mērogs un organizētības pakāpe var būt ļoti atšķirīga — no lokāliem nemieriem līdz plašākiem bruņotiem konfliktiem.
Sacelšanās jānošķir no radniecīgiem jēdzieniem. Protests parasti ir publiska un nereti nevardarbīga neapmierinātības paušana, kas ne vienmēr tiecas pārņemt varu. Revolūcija apzīmē plašāku un dziļāku politiskās, sociālās vai ekonomiskās sistēmas pārveidi, bieži ar ilgstošu strukturālu ietekmi. Savukārt apvērsums parasti ir salīdzinoši ātra varas sagrābšana “no augšas”, ko īsteno ierobežota elite, piemēram, militāras vai drošības struktūras, un tas ne obligāti nozīmē būtiskas pārmaiņas sabiedrības iekārtā. Tādējādi sacelšanās var būt starpposms starp protestu un revolūciju vai arī patstāvīga politiska konflikta forma.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sacelšanās.
