Sacelšanās uz bruņukuģa "Potjomkins"

Sacelšanās uz bruņukuģa "Potjomkins" bija viena no nozīmīgākajām 1905. gada revolūcijas epizodēm Krievijas Impērijā, kurā jūlija sākumā (pēc Gregora kalendāra — jūnijā) Melnās jūras kara flotes bruņukuģis "Potjomkins" piedzīvoja apkalpes sacelšanos pret cara varu un militāro disciplīnu. Sacelšanās sākās pēc tam, kad jūrnieki atteicās ēst sapuvušu gaļu, un konflikts pārauga plašākā dumpī, kura laikā sacelšanās vadītāji pārņēma kuģa kontroli.

Notikums kļuva par spēcīgu simbolu revolucionārajā propagandā un vēlāk tika plaši interpretēts gan padomju ideoloģijā, gan kino mākslā, tostarp Sergeja Eizenšteina slavenajā filmā "Bruņukuģis Potjomkins" (1925). Sacelšanās uzsvēra pieaugošo sociālo spriedzi cariskā Krievijā un kļuva par vienu no priekšvēstnešiem nākamajiem revolucionārajiem notikumiem.

Konteksts un sacelšanās gaita

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Krievijas Impērija piedzīvoja nopietnas sociālās, ekonomiskās un politiskās krīzes, ko saasināja neveiksmes Krievu–japāņu karā (1904–1905) un iekšējās pretrunas starp zemniekiem, strādniekiem un autokrātisko režīmu. Flote, tai skaitā Melnās jūras flote, saskārās ar sliktas pārtikas, zemu algu un cietsirdīgas disciplīnas problēmām. Šie apstākļi veicināja revolucionārās idejas un jūrnieku neapmierinātību.

Sacelšanās uz bruņukuģa "Potjomkins" sākās 1905. gada 14. jūnijā (1. jūnijā pēc Jūlija kalendāra), kad kuģa apkalpe atteicās ēst sapuvušu gaļu ar tārpiem. Kad kuģa virsnieki mēģināja piespiest jūrniekus pakļauties ar draudiem un ieroču spēku, apkalpe sacēlās, nogalinot vairākus virsniekus, tostarp komandieri kapteini Golikovu.

Sacelšanos vadīja revolucionāri noskaņoti jūrnieki, īpaši izceļoties Afanasijam Matjušenko, kurš vēlāk kļuva par vienu no galvenajiem dumpinieku simboliem. Pēc kuģa pārņemšanas sacelšanās dalībnieki mēģināja rast atbalstu Odesā, kur sacēlās arī strādnieki un demonstrācijas pārauga asiņainā sadursmē ar cara karaspēku. Bruņukuģis centās arī panākt solidaritāti ar citiem kuģiem flotē, taču lielākoties citi apkalpes locekļi palika lojāli režīmam.

Pēc dažām dienām "Potjomkins" devās uz Rumānijas ostu Konstanci, meklējot politisko patvērumu. 25. jūnijā (12. jūnijā pēc jūlija kalendāra) kuģis tika nodots Rumānijas varasiestādēm, un sacelšanās noslēdzās bez tālākas militāras darbības.

Kopējais bojāgājušo skaits nav precīzi zināms, bet tiek lēsts, ka aptuveni 40–50 cilvēki (ieskaitot virsniekus un civiliedzīvotājus) gāja bojā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sacelšanās uz bruņukuģa "Potjomkins".