Saimnieciskā iekārta
Saimnieciskā iekārta jeb saimnieciskā sistēma ir struktūra, kas nosaka, kā sabiedrība organizē savus resursus, ražo preces un pakalpojumus, sadala tos un patērē. Saimnieciskās iekārtas ietver noteikumus, principus un iestādes, kas nosaka, kā tiek pieņemti saimnieciskie lēmumi un sadalīti ierobežotie resursi. Tā veido pamatu, uz kura balstās sabiedrības saimnieciskā darbība, un nosaka veidu, kā tiek risinātas trīs galvenās saimniecības problēmas: ko ražot, kā ražot un kam ražot.
Saimniecisko iekārtu veidi
[rediģēt | labot pirmkodu]Šajā sistēmā lielāko daļu resursu un ražošanas līdzekļu kontrolē privātpersonas vai uzņēmumi. Lēmumi par ražošanu un sadali tiek pieņemti, balstoties uz tirgus mehānismiem, proti, pieprasījuma un piedāvājuma spēkiem. Valsts loma ir minimāla, un tirgus regulējas pats, izmantojot konkurenci un cenu mehānismus.
Plānveida ekonomikā valsts kontrolē un plāno resursu sadali un ražošanu. Ekonomiskos lēmumus par to, ko un kā ražot, pieņem valdība, bieži vien nosakot konkrētus mērķus un plānus nākotnei. Šajā sistēmā tirgus mehānismi ir ierobežoti vai pilnībā aizstāti ar valsts plānošanu.
Jauktā ekonomika apvieno brīvā tirgus un plānveida ekonomikas elementus. Privātpersonas un uzņēmumi var kontrolēt daļu no ražošanas un resursiem, bet valsts var iejaukties, lai regulētu tirgu, nodrošinātu taisnīgumu vai veicinātu sabiedrības labklājību. Šāda saimnieciskā iekārta ir izplatīta daudzās pasaules valstīs, tostarp Latvijā.
Šāda veida ekonomika ir raksturīga agrākām sabiedrībām, kurās cilvēki ražoja preces un pakalpojumus galvenokārt savām vajadzībām, nevis tirdzniecībai. Naturālajā saimniecībā apmaiņa var notikt tieši, bez naudas izmantošanas, piemēram, bartera veidā.
Ārējās saites
[rediģēt | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Saimnieciskā iekārta.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
|