Sakrālā ģeometrija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Sakrālā ģeometrija (latīņu: sacralis — 'svēts') ir reliģisku vai mitoloģisku priekšstatu kopums par pasaules formu, kas ir dzīves pamatā, ģeometriju, harmoniju un sakārtotību. Sakrālā ģeometrija jeb svētā ģeometrija ietver sevī universālus modeļus, kuri ir pamatā visu realitātē eksistējošo lietu formai un izkārtojumam telpā.

Visbiežāk sakrālās ģeometrijas principi ievēroti sakrālo ēku arhitektūrā un sakrālajā mākslā. Ģeometrija un matemātiskas attiecības, harmonija un proporcijas ir klātesošas arī mūzikā, gaismā un kosmoloģijā. Šī vērtību sistēma tiek uzskatīta par plaši izplatītu pat aizvēsturē.[1]

Keplera saules sistēmas modelis

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakrālās ģeometrijas principi radušies Senajā Ēģiptē. Harmonisku proporciju pielietojums redzams viņu tempļos un būvēs, piemēram, Imhotepa projektētajā Džosera piramīdā 1. gadu tūkstotī p.m.ē . Ēģiptieši pieturējās pie sīki detalizētiem kanoniem sakrālās un laicigās telpas organizācijā, pamatojoties galvenokārt uz proporcijām. Ģeometriskās figūras mākslā un arhitektūrā tika veidotas izmantojot taisnu līniju un kompasu, bez izmēru mērījumiem, paļaujoties uz pareizām proporcijām. Harmonija, kas balstās uz pareizu proporciju ievērošanu, tika uztverta kā apliecinājums visa pamatā esoša dievišķā plāna izpausmei.

Džosera piramīda

Seno ēģiptiešu viena no nozīmīgākajām sakrālās ģeometrijas figūrām ir ankhs (☥) — mūžīgās dzīvības simbols. Tajā ietvertas divas figūras — aplis un krusts. Aplis (ovāls) nozīmē mūžību un dzīves ritu, krusts simbolizē pāreju no bezgalības uz telpu. Ankhs tiek uzskatīts arī par gudrības simbolu, to var atrast daudzos faraonu laika dievu un garīdznieku attēlos.

Sakrālā ģeometrija ietver sevī ne tikai ģeometrisko figūru proporcijas, bet arī harmoniju attiecībās starp daļām un to kopumu.[2]

Renesanses laikā bieži vien tie paši cilvēki, kas bija atbildīgi par ēku konstruēšanu, gleznoja arī tā laika gleznas, piemēram, Mikelandželo. Tas noveda pie tā, ka sakrālā ģeometrija tika ietverta kā mākslā tā arī arhitektūrā. Rodžers Bēkons, vēlāk arī Leonardo da Vinči un Albrehts Dīrers, veica eksperimentus optikā un šo eksperimentu dēļ veidojās perspektīvas noteikumi, kas atbrīvoja māksliniekus no plakanās divdimensiju glezniecības, kas bija raksturīga viduslaikiem. Tajā pašā laikā veidojās arī grieķu un romiešu arhitekturālās idejas kuras bija saistītas ar sakrālo ģeometriju. Šīs idejas veicināja celtniecības izaugsmi Renesanses laikā.[3]

Sakrālās ģeometrijas piecas pamatattiecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par kvadrātsaknēm.

1.Skaitlis π () . Skaitļa π (pī) attiecību var atrast jebkurā aplī. Ja apļa diametru pieņem kā 1, tad riņķa līnijas (apļa) garumu var izteikt kā π (pī). Sakrālajā ģeometrijā aplis simbolizē garīgo pasauli.

2. Kvadrātsakne no skaitļa 2 (≈1,414). Sakrālajā ģeometrijā kvadrāts asociējas ar fizisko pasauli, tādēļ ka kvadrāts ir kaut kas pilnīgi noteikts — ja viena no malām ir 1 vienību gara, tad tā perimetrs ir 4. bet laukums ir 1 kvadrātvienība (1 *1). Savukārt šāda kvadrāta diagonāles garums ir vienāds ar kvadrātsakni no 2 (=1,414), ja tā mala ir 1, simbolizējot horizontālā un vertikālā, laicīgā un garīgā vienotību.

3. Kvadrātsakne no skaitļa 3 (≈1,732). Pārklājoties diviem apļiem ar kopēju rādiusu (=1) tie veido figūru Vesica Piscis, kuras vertikālā ass ir vienāda ar kvadrātsakni no 3 (≈1,732). Renesanses mākslinieki to bieži izmantoja mākslā un arhitektūrā.

4. Kvadrātsakne no 5 (≈2,236). Ja taisnstūri veido divi kvadrāti, kuru mala ir 1, tad šāda taisnstūra diagonāle ir vienāda ar kvadrātsakni no 5 (≈2,236). Šāda veida taisnstūri (dubulto kvadrātu) var atrast dažādu pazīstamu sakrālo celtņu pamatā (Zālamana templī, Valdnieka kamerā Lielajā piramīdā).

5. Skaitlis φ (fī) jeb Zelta griezums. Tas sastopams gan dabā, gan mākslā un arhitektūrā. [4]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]