Salaspils memoriāls
Koordinātas: 56°52′25″N 24°18′4″E / 56.87361°N 24.30111°E
Salaspils memoriāls ir piemiņas memoriāls Salaspils novadā. Atklāts 1967. gadā bijušās Salaspils koncentrācijas nometnes (1941—1944) vietā, un tā kopējā platība ir 25 ha. Emocionāli iespaidīgais memoriālais ansamblis ir starptautiska mēroga un nozīmes brutālisma stila objekts, spilgts tēlniecības un arhitektūras sintēzes piemērs.[1] Memoriāls iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Memoriāls atrodas Salaspils novada Daugavas muzeja pārziņā.
Arhitekti: Gunārs Asaris, Ivars Strautmanis, Oļģerts Ostenbergs, Oļegs Zakamennijs.
Tēlnieki: Oļegs Skarainis, Ļevs Bukovskis, Jānis Zariņš.
Salaspils memoriālā ansambļa vēsturiskā attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gadu beigās Latvijas PSR tautsaimniecība bija nostabilizējusies pietiekamā līmenī, lai nopietnāk pievērstos pieminekļu un ansambļu plānošanai, kas kalpotu kā piemiņa kara varoņiem un fašisma upuriem. 1959. gadā tika nolemts rīkot republikānisku konkursu par labāko ideju, lai iemūžināto vēsturiskos notikumus un pieminētu bojā gājušos.[2] 1959. gadā, kad sākās Salaspils memoriālā ansambļa idejas meklējumi, tajā piedalījās daudzi republikas arhitekti un tēlnieki. Autoru kolektīvu izveidoja no konkursa uzvarētājiem, kurus pārstāvēja arhitekti Oļegs Zakamennijs, Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs un tēlnieki Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis un Jānis Zariņš.[3]
Salaspils memoriālā ansambļa konkursa noteikumos bija noteikta prasība ar mākslinieciskajiem un arhitektoniskajiem līdzekļiem atzīmēt divas piemiņas vietas:
- Salaspils koncentrācijas nometni, kas Salaspils mežā pastāvēja no 1941. līdz 1944. gadam;
- Padomju karagūstekņu apbedīšanas vietu, kuri pirmajā kara ziemā bija miruši no pārmērīgas darba slodzes vai bada. Apbedīšanas vieta atradās netālu no Rīgas-Daugavpils šosejas, klajā laukā ar vairākiem kokiem vidū.[4]
Salaspils memoriālais ansamblis bija īpašs ar faktu, ka tas bija pirmais pēckara gados veidotais ansamblis, kurā papildus tēlniecībai tika izmantoti specifiski arhitektoniskie izteiksmes elementi. Memoriāla galvenie elementi sastāvēja no „dzīvības ceļa”, kurš ietvēra nometnes lauku ar brīvi izvietotām betona tēlu grupām un ieejas sienas, tā sauktā „dzīvības un nāves robeža”, kas vizuāli nodala memoriāla teritoriju no pārējās pasaules.[5]
Salaspils memoriālais ansamblis tika atklāts 1967. gada 31. oktobrī. Vēlāk, 1970. gadā, PSRS valdība memoriāla arhitektiem un tēlniekiem piešķīra Ļeņina prēmiju. Nedaudz vēlāk vietā starp Rīgas—Daugavpils šoseju un dzelzceļu tika atklāta otra Salaspils memoriālā ansambļa daļa — viens no pirmajiem pieminekļiem mocītajiem un mirušajiem karagūstekņiem, kurus izmantoja celtniecības darbos Salaspils koncentrācijas nometnē. Šī pieminekļa autori bija arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs un tēlnieks Juris Mauriņš.[6]
2018. gada februārī memoriāla monumentālajā ieejas galerijā atklāta patstāvīgā ekspozīcija.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Jānis Lejnieks. «Salaspils memoriāls 1967». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 17. martā.
- ↑ Asaris, G., Strautmanis, I. (1986) Padomju Latvijas memoriālie ansambļi. Rīga: Zinātne, 24. lpp
- ↑ Dripe, J., Krastiņs, J., Strautmanis, I. (1998) Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: BALTIKA, 207. lpp.
- ↑ Asaris, G., Strautmanis, I. (1986) Padomju Latvijas memoriālie ansambļi. Rīga: Zinātne, 25. lpp
- ↑ Dripe, J., Krastiņs, J., Strautmanis, I. (1998) Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: BALTIKA. Lpp. 207
- ↑ Dripe, J., Krastiņs, J., Strautmanis, I. (1998) Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: BALTIKA. Lpp. 208.
 | Šis ar Latviju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||||||||||||||