Saldus vēsture

Saldus ap 1900. gadu (Jaņa Rozentāla glezna "Miests Kurzemē").

Saldus vēsture aptver laika periodu kopš Saldus pils uzcelšanas senajā "Zemē starp Skrundu un Zemgali" līdz mūsdienām.

Viduslaiki

Pie Saldus ezera atradās seno kuršu Saldus pilskalns, kas pieminēts 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā kā Saldin vai Salden zemē starp Skrundu un Zemgali (latīņu: Terra inter Schrunden et Semigalliam). Pēc 1253. gada Saldus novads atradās Livonijas ordeņa valsts sastāvā. Aizsardzībai pret žemaišu uzbrukumiem starp 1341. un 1411. gadu uzcelta Frauenburgas pils (Frauwenburg, Vrouwenburch). Saldus draudzes novads pieminēts 1420. gadā, bet Saldus baznīca 1461. gadā. No 1500. gada Saldus pils bija pakļauta Kuldīgas komturiem, kas bija ordeņa mestra vietnieki Kursā. 1530. gadā tika uzcelta jauna koka baznīca.

Kurzemes hercogistes sastāvā

Frauenburgas pils, baznīca un pastorāts 1701. gada kartē.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanas 1562. gadā Saldus pils piederēja Kurzemes un Zemgales hercogiem. Kad 1587. gadā pēc hercoga Gotharda testamenta tā tika sadalīta starp viņa dēliem, Saldus bija hercoga Vilhelma Ketlera pārvaldītās Kurzemes hercogistes daļā. 1615. gadā par hercoga Vilhelama līdzekļiem uzcelta Saldus Svētā Jāņa luterāņu baznīca. Pēc abu hercogvalstu apvienošanas 1618. gadā Saldus pilsnovads iekļauts Kuldīgas virspilskunga tiesā. Kopš 1638. gada Saldus pils bija hercoga Jēkaba tiešā pārvaldē, Saldus draudzes novadā ietilpa Brocēni, Ezere, Kursīši, Nīgrande, Pampāļi, Skrunda un Zvārde.

Otrā Ziemeļu kara laikā 1659. gadā zviedru karavīri Frauenburgas pili izlaupīja, 1660. gadā pēc atgriešanās no trimdas pilī uzturējās hercogs Jēkabs ar ģimeni. 1685. gada martā cauri Saldum sāka darboties Kurzemes un Zemgales hercogistes pasta ceļš Jelgava — Dobele — Blīdene — Saldus — Skrunda — Grobiņa — Liepāja — Sventa — Mēmele ar atzaru uz Kuldīgu. Lielā Ziemeļu kara laikā 1701. gada 23. augustā Saldus pilī ieradās Zviedrijas karalis Kārlis XII, domājams, ka zviedru karaspēks atkāpšanās laikā pili ap 1710. gadu uzspridzināja. Vairums pilsētiņas iedzīvotāju miruši Lielā mēra epidēmijā. Sagrautās baznīcas vietā draudzes novada iedzīvotājiem 1737. gadā tika uzcelta tagadējā mūra baznīca. 18. gadsimta vidū no pils bija palikušas vienīgi drupas, J. G. Arnts savā piļu sarakstā rakstīja, ka "Frauenburga Zemgalē pie Daunes upes, latviski Salde, kur vēl stāv zviedru nopostītie mūri." Blakus pilsdrupām uzcēla Saldus Kalna muižas (Berghof-Brotzen) ēkas.

Krievijas impērijas sastāvā

Saldus tirgus laukums un baznīca 1911. gadā.

Pēc pievienošanas Krievijas impērijai Saldus draudzes novads ietilpa Kurzemes guberņas Kuldīgas pilskunga iecirkņa, pēc 1819. gada Kuldīgas apriņķa sastāvā. 1856. gadā Saldus Kalna muižas muižas zemi sadalīja 42 gruntsgabalos miesta atjaunošanai, 1881. gadā saldenieku skaits sasniedza 2348. 1874. gadā uzcēla Kalna muižas kungu māju. 1894. gadā Saldum tika piešķirtas paplašinātas miesta tiesības. 1903. gadā paplašināta un pārbūvēta Saldus Svētā Jāņa luterāņu baznīca.

20. gadsimta pārmaiņu laikā

Saldus pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Saldus pilsētas galva Alberts Zandbergs.

Pirmā pasaules kara sākumā daudzi saldenieki 1915. gadā spiesti bija doties bēgļu gaitās. 1916. gadā vācu militārā pārvalde pagarināja šaursliežu dzelzceļu Liepāja—Aizpute. 1917. gadā Saldum tika piešķirtas pilsētas tiesības. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 10. martā pilsētu atbrīvoja 1. latviešu atsevišķais bataljons, pēc tam Saldus atradās landesvēra, vēlāk Bermonta armijas rokās. Latvijas Bruņotie spēki pilsētu atbrīvoja 1919. gada novembra beigās.

Pēc 1920. gada zemes reformas Saldus Kalna muižā iekārtoja lauksaimniecības skolu un ģimnāziju. Līdz 1929. gadam cauri Saldum uzbūvēja platsliežu dzelzceļu Glūda-Liepāja, kas veicināja Saldus saimniecisko uzplaukumu. Pilsētā notika rosīga celtniecība, papildus 3,5 km² lielu platību sadalīja 514 apbūves gabalos. 1935. gadā Saldū bija 288 rūpniecības uzņēmumi.

Otrā pasaules kara laikā 1940. gada jūnijā Saldu okupēja Sarkanā armija, bet 1941. gada 29. jūnijā Vērmahts. No 1944. gada rudens līdz 1945. gada 8. maijam pie Saldus notika sešas Kurzemes cietokšņa lielkaujas. Pēc kara beigām 1949. gada 31. decembrī Saldus kļuva par Saldus rajona centru, 1952. – 1953. gadā tas ietilpa Liepājas apgabalā. Kopš 2009. gada Saldus ir Saldus novada centrs.