Samoras līgums
Samoras līgums (portugāļu: Tratado de Zamora, spāņu: Tratado de Zamora) bija 1143. gada 5. oktobrī Samorā noslēgta vienošanās starp Portugāles valdnieku Afonsu I Enrikišu un Leonas un Kastīlijas karali Alfonso VII. Līgums tradicionāli tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem notikumiem Portugāles neatkarības izveidē, jo pēc tā Afonsu Enrikišs nostiprināja savu karaļa titulu un Portugāle faktiski kļuva par atsevišķu karalisti.[1]
Sarunas notika Samoras katedrālē pāvesta legāta kardināla Gvido de Viko klātbūtnē. Lai gan vēlākajā portugāļu historiogrāfijā līgums bieži aprakstīts kā Portugāles neatkarības oficiāla atzīšana, pāvesta juridiskā atzīšana sekoja tikai 1179. gadā ar pāvesta Aleksandra III bullu Manifestis Probatum.[2]
Priekšvēsture
[labot | labot pirmkodu]12. gadsimta sākumā Portugāles grāfiste formāli atradās Leonas karalistes politiskajā ietekmē. Afonsu Enrikišs, kurš bija Portugāles grāfs, centās nostiprināt savu varu un panākt lielāku neatkarību no Leonas karaļa.
1137. gadā starp Afonsu Enrikišu un Alfonso VII tika noslēgts Tui līgums, kas atzina Afonsu par Portugāles grāfu Leonas karaļa virsvarā. Tomēr pēc uzvaras Ourikes kaujā 1139. gadā Afonsu Enrikišs sāka lietot karaļa titulu, kas izraisīja spriedzi ar Leonas un Kastīlijas karali.
1140. vai 1141. gadā notika Arkosas de Valdevesas turnīrs, militāra sadursme starp Portugāles un Leonas spēkiem. Pēc šī konflikta abas puses sāka sarunas, lai izvairītos no ilgstoša kara.[3]
Līguma noslēgšana
[labot | labot pirmkodu]Samoras sarunas notika 1143. gada 4.–5. oktobrī. Tajās piedalījās Afonsu Enrikišs, Alfonso VII un pāvesta legāts kardināls Gvido de Viko. No Portugāles puses nozīmīga loma diplomātiskajā procesā bija Bragas arhibīskapam Žuau Pekuljāram.
Vienošanās rezultātā starp abiem valdniekiem tika panākts miers. Afonsu Enrikišs turpināja lietot karaļa titulu, bet Alfonso VII šo titulu praktiski pieņēma bez atklāta iebilduma. Portugāle tādējādi nostiprināja savu faktisko politisko neatkarību no Leonas.
Tomēr Samoras līgums pats par sevi vēl nenodrošināja pilnīgu starptautisku Portugāles karalistes atzīšanu. Pāvesta kūrija neatzina Afonsu Enrikišu par karali uzreiz pēc Samoras sarunām.
Pāvesta atzīšana
[labot | labot pirmkodu]Pēc Samoras līguma Afonsu Enrikišs centās iegūt Svētā Krēsla atzīšanu. Viņš piedāvāja kļūt par pāvesta vasali un maksāt ikgadēju nodevu Romai.
Portugāles neatkarība un Afonsu Enrikiša karaļa tituls tika galīgi atzīti 1179. gadā, kad pāvests Aleksandrs III izdeva bullu Manifestis Probatum. Ar šo dokumentu Portugāle tika atzīta par neatkarīgu karalisti, bet Afonsu I — par tās karali.
Nozīme
[labot | labot pirmkodu]Samoras līgums tiek uzskatīts par vienu no Portugāles valsts dibināšanas pamatnotikumiem. Tas nostiprināja Afonsu Enrikiša kā karaļa statusu un faktiski izbeidza Leonas politisko virsvaru pār Portugāli.
Portugāles vēsturiskajā tradīcijā 1143. gads bieži tiek uzskatīts par Portugāles karalistes sākumu. Tomēr no juridiskā un diplomātiskā viedokļa Portugāles pilnīga starptautiska atzīšana tika pabeigta tikai 1179. gadā ar Manifestis Probatum.
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Treaty of Zamora». Wikipedia. Skatīts: 2026. gada 9. maijā.
- ↑ «History — About Portugal». Permanent Mission of Portugal to the United Nations. Skatīts: 2026. gada 9. maijā.
- ↑ «Arcos de Valdevez tournament». Wikipedia. Skatīts: 2026. gada 9. maijā.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Samoras līgums.
