Sarkanās un Baltās rozes karš
| Sarkanās un Baltās rozes karš | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
1908. gada glezna | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| |||||||
| Zaudējumi | |||||||
| 105 000 mirušie[6] | |||||||
Sarkanās un Baltās rozes karš bija 15. gadsimta pilsoņu karš Anglijā, kur vairāk nekā 30 gadus par valsts varu cīnījās divas karaļa Edvarda III pēcnācēju dzimtas: Lankasteras hercogi (ģerbonī sarkana roze) un Jorkas hercogi (ģerbonī balta roze, no tā arī kara nosaukums).
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākot ar Henriju IV (1399 — 1413), karaļa vara bija Lankasteras dzimtas rokās. Henrija VI valdīšanas laikā ārējās politikas neveiksmju (Simtgadu kara zaudēšanu Francijā) un nenoteiktās iekšējās politikas dēļ radās opozīcija, ko vadīja Jorkas hercogs Ričards un atbalstīja Vorikas grāfs Ričards Nevils. Sakaujot karaļa piekritējus, nemierniekiem izdevās sagūstīt Henriju VI.
Jorkas hercogs Ričards kļuva par viņa protektoru, saņemot savās rokās valsts varu. Karaļa Henrija VI sievai karalienei Anžu Margaritai izdevās sacelt Skotiju un 1460. gadā pie Veikfīldas sakaut Jorkas Ričardu, kurš kaujā krita. Par troņa pretendentu kļuva Jorkas Ričarda dēls Edvards, kas ar Vorikas grāfa palīdzību proklamējās par karali Edvardu IV (1461 — 1483), 1461. gadā sakaujot Henrija VI piekritējus pie Toutonas un 1464. gadā iznīcinot pēdējās Lankasteras partijas atliekas.
Kad Edvards IV sanaidojās ar Vorikas grāfu un bija spiests bēgt no Anglijas, 1470. gadā tronī atgriezās Henrijs VI. 1471. gadā ar burgundiešu palīdzību Edvards IV atgriezās Anglijā, sagūstīja Henriju VI, Barnetas kaujā sakāva Vorikas grāfu un Tjūksberijas kaujā — karalieni Margaritu.
Jorku nama valdīšana izbeidzās ar Jorkas hercoga Ričarda jaunāko dēlu karali Ričardu III (1483 — 1485), kurš krita kaujā pret Henriju Tjudoru, Tjudoru dinastijas dibinātāju. Henrijs VII Tjudors nāca Anglijas tronī.
Karā gāja bojā 20-30 000 vienkāršo karavīru un bruņinieku, kā arī dažas aristokrātijas dzimtas - 5 pēru dzimtas (Bonvili, Tiptofti, Bofori, Holandi un Laveli).[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Wagner, Schmid
- ↑ Guy, 1988
- ↑ McCaffrey, 1984
- ↑ Gristwood, 2013, 226. lpp.
- ↑ Gristwood, 2013, 195–196. lpp.
- ↑ Clodfelter, 2017, 51. lpp.
- ↑ Oliphant Thomas Lawrence Kington. Was the Old English Aristocracy destroyed by the Wars of the Roses? // Transactions of the Royal Historical Society, Old Series (TRHS O.S.), 1, 1872, p. 437-443
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sarkanās un Baltās rozes karš.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
| Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Šis ar Apvienoto Karalisti saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|
- ↑ Francis II sheltered Henry Tudor, supplying him with money, troops, and ships. It was only after Francis fell ill that Henry was forced to flee Brittany to France.
- ↑ After Francis II became ill, his treasurer, Pierre Landais, ruling the Duchy in his stead, aided Richard III in attempting to capture Henry Tudor.
- ↑ Exiled and died of natural causes
- ↑ Orchestrated the rise of the Tudor dynasty[4]
- ↑ Organised the alliance with Beaufort to promote Henry Tudor as a claimant to the throne, and organised the marriage between Henry and Elizabeth of York[5]
- ↑ Died of natural causes
- ↑ Deposed by Richard III after 78 days
<ref> iezīmes, bet nav atrodama atbilstoša <references group="lower-alpha"/> iezīme