Sarkano mangrovju dzimta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sarkano mangrovju dzimta
Parastās mangroves (Rhizopohora mangle) soļotājsaknes.
Parastās mangroves (Rhizopohora mangle) soļotājsaknes.
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaMalpīgiju rinda (Malpighiales)
DzimtaSarkano mangrovju dzimta (Rhizophoraceae)
Sarkano mangrovju dzimta Vikikrātuvē

Sarkanās mangroves (Rhizophoraceae) ir malpīgiju rindas dzimta, kas plaši izplatīta dūņainās un mālainās piekrastēs un upju deltās tropu, nedaudz — subtropu joslā.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koki vai krūmi, to augstums 10—15 m, reti līdz 35 m. Lapas pretējas, veselas, ādainas, kailas, ar gludu vai zobainu malu.

Viena no raksturīgākajām mangrovju sugu pazīmēm ir gaisa saknes un līdz 3–4 m augstas soļotājsaknes (Rhizophora), ar kurām augi stingri nostiprinās plūdmaiņu joslas irdenajā gruntī, elkoņsaknes (Bruguiera, Ceriops), retāk dēļsaknes.

Ziedi ādaini, sīki, necila izskata, nelielās čemurveida vai skarveida ziedkopās zaru galos vai lapu žāklēs, parasti blāvi, dzeltenīgi vai brūngandzelteni, retāk sārti, ātri nobirst. Kauslapas un vainaglapas pa 4 vai 5. Putekšņlapas visbiežāk 8, vienā gredzenā.

Auglis — pasausa oga vai kaulenis, dažreiz pogaļa. Lietus mežos augošajām sugām augli aptver sulīga augļsedze. Mangrovēs sastopamajām sugām auglis dīgst jau kokā uzreiz pēc nogatavošanās, veidojot garu, spēcīgu dīgli (hipokotilu). Nokrītot no koka, dīglis strauji iesakņojas, kā arī spēj ilgi peldēt okeāna straumē, saglabājot ieaugšanas spēju. Svešapputi veic vējš un kukaiņi.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visplašāk sarkanās mangroves sastopamas Austrumāfrikā un dienvidaustrumu Āzijā, kā arī visā Okeānijas reģionā. Rietumāfrikā izplatītas no kontinenta dienvidiem līdz Sahāras tuksnešu joslai. Austrālijā izplatības robeža stiepjas gar tās ziemeļu piekrasti. Amerikā no Floridas ziemeļos līdz Brazīlijas dienvidiem Atlantijas piekrastē, Klusā okeāna piekrastē — līdz aptuveni Kolumbijai, kur to izplatību ierobežo Humbolta straume.

Lietus mežos sastopamās sugas galvenokārt aug dienvidaustrumu Āzijā, Okeānijā un Austrālijas ziemeļos, retāk Madagaskarā, Austrumāfrikā un tropu Rietumāfrikā, ļoti reti Dienvidamerikā. Daudzveidības centrs ir tropu dienvidaustrumu Āzijas zemienes.

Veģetācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kailsakņu bruguieras (Bruguiera gymnorhiza) zieds.

Dzimtas sugas ir dominējošas mangrovju veģetācijā, īpaši sarkanmangroves un brugieras. Kopā ar verbēnu dzimtas ģinti Avicennia un balto mangrovju dzimtas ģinti Sonneratia veido pasaules mangrovju veģetācijas pamataugāju. Raksturīgas zemieņu sugas, kas sastopamas no jūras līmeņa līdz 200 m v.j.l., retāk līdz 600 m v.j.l. Lietus mežu suga Gynotroches axillaris aug kalnu mežos līdz 2200 m v.j.l. un sastopama ļoti dažādā augstumā.

Lietus mežos augošās mangrovju sugas ir nelieli koki un, galvenokārt, pameža krūmi, tostarp kāpelējoši.

Mangrovju sugām ir liela nozīme piekrastes pasargāšanā no izskalošanas tropu vētrās. Vietējie iedzīvotāji sarkanmangroves lieto malkai un kokogļu ražošanai, Polinēzijā un Austrumāfrikā no tām iegūst melnu krāsu audumu krāsošanai.

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar APG II sistēmu (segsēkļu klasifikācijas taksonomiskā sistēma), sarkano mangrovju dzimta ir iekļauta malpīgiju rindā, lai arī iepriekš Kronkvista sistēma to izdalīja ka vienīgo dzimtu savrupā sarkano mangrovju rindā (Rhizophorales).

Sarkano mangrovju dzimtas ģintis:[2][3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Augu ģeogrāfija un daudzveidība. Normunds Priedītis. Zvaigzne. 2008. ISBN 978-9934-0-0829-0
  • Растения. Самая полная энциклопедия. Луиза Эббот, Анна-Лиза Эванс. 2004 Dorling Kindersley Limited, London; A Penguin Company. "Издательство Астрель", перев. с англ. 2006. ISBN 5-17-035343-X