Sarkanvēdera ugunskrupis
| Sarkanvēdera ugunskrupis Bombina bombina (Linnaeus, 1761) | |
|---|---|
_tight_crop.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Virskārta | Varžu virskārta (Batrachia) |
| Kārta | Bezastainie abinieki (Anura) |
| Apakškārta | Primitīvo varžu apakškārta (Archaeobatrachia) |
| Dzimta | Ugunskrupju dzimta (Bombinatoridae) |
| Ģints | Bombina |
| Suga | Sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina) |
| Izplatība | |
 | |
 Sarkanvēdera ugunskrupis Vikikrātuvē | |
Sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina) ir ugunskrupju dzimtas suga, kuru var atpazīt pēc košajiem plankumiem uz vēdera. Raksturīga pazīme ir arī trīsstūrainas vai sirdsveida acu zīlītes.[1]
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Ķermeņa garums sasniedz 5—6 cm. Āda sīki grubuļaina vai kārpaina. Ādā ir arī dziedzeri, kas briesmu gadījumā izdala toksiskas vielas. Lielākais dziedzeru blīvums ir galvas rajonā. Mugura brūna vai tumši olīvpelēka ar tumšzaļiem un melniem plankumiem, vēders spilgti oranžs vai sarkans ar melniem plankumiem un baltiem punktiem. Sarkanvēdera ugunskrupji var pielāgot savu muguras pamatkrāsu gaišam vai tumšam fonam; tumšie plankumi nemainās.[2] Apdraudējuma gadījumā krupis izliec ķermeni un demonstrē vēdera košos plankumus, lai parādītu uzbrucējam, ka ir bīstams.
Bungādiņu nav. Tēviņš nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Nārsta laikā tas izceļas ar ļoti melodisku dziedāšanu, kas mazliet atgādina zvanu skaņu, tāpēc ugunskrupja zviedriskais nosaukums nozīmē "pulksteņvarde".[1] Tēviņu vokalizēšana dzirdama līdz rudenim.[3]
Izplatība
[labot | labot pirmkodu]Centrāleiropā un Austrumeiropā vidēji bieži sastopama suga. Tās areāls plešas no Dānijas rietumos līdz Urāliem austrumos, ziemeļos sasniedz Dienvidzviedriju, dienvidos — Melno jūru.[1] Igaunijā, Krievijas ZR daļā, Baltkrievijas Z un ZA daļā suga nav sastopama.[3]
Latvija atrodas uz sugas areāla Z robežas, tādēļ sarkanvēdera ugunskrupis ir reti sastopams tikai valsts dienvidos, kur areāls ir sadalīts divās daļās. Viena no tām ir Bauskas novadā, bet otra Augšdaugavas novada D un DR daļās. Abas areāla daļas savienojas Lietuvas teritorijā. Pēc 2005. gada sugas jaunas atradnes tiek konstatētas biežāk. Nav zināms, vai tas ir saistīts ar mērķtiecīgu izpēti, vai ar klimata pārmaiņām.[3]
Biotopi un dzīvesveids
[labot | labot pirmkodu]
Sarkanvēdera ugunskrupis biežāk apdzīvo nelielas, seklas, daļēji aizaugušas ūdenstilpes — dīķus, grants vai kūdras karjerus —, kur pavada visu aktivitātes periodu (no maija līdz septembrim). Īpaši iecienījis mālainus krastus; izvairās no smilšainām augsnēm. Lielākos ezeros uzturas niedru un palieņu malās (50 līdz 70 centimetru dziļumā). Vēlamās dzīvotnes ir saulainas, no zivīm brīvas seklūdens vietas ar sezonālām ūdens līmeņa svārstībām. Piesardzīgs dzīvnieks — pamanījis briesmas, ienirst dziļumā un ilgi nerādās ūdens virspusē.
Septembrī—oktobrī notiek migrācija uz ziemošanas vietām, veicot attālumus līdz vienam kilometram. Ziemošanas vietas galvenokārt ir mežainas platības ar atmirušu koksni un lapām, un reizēm akmeņu kaudzes. Parasti dodas ziemas guļā, kad temperatūra nokrītas līdz 4 °C, šajā laikā ierokas augsnē vai pūstošā baļķī, kur paliek līdz pavasarim.[4] Reizēm ziemo grauzēju alās, zem koku saknēm, pagrabos.[5]
Aktivitāte parasti sākas, kad ūdens temperatūra sasniedz +14 oC. Ugunskrupis pārsvarā ir aktīvs gaišajā diennakts laikā, taču tēviņu dziedāšanas kulminācija ir vakaros. Pēc nārsta var mainīt ūdenstilpes, bieži vien veicot pat kilometru garus pārgājienus.[1]
Barošanās
[labot | labot pirmkodu]Sarkanvēdera ugunskrupju kāpuri galvenokārt barojas ar aļģēm un baktērijām), kas atrodas uz ūdensaugu kātiem un akmeņiem ūdenī. Pieaugušie dzīvnieki barojas tikai ar bezmugurkaulniekiem (piemēram, kukaiņiem un to kāpuriem), kurus tie galvenokārt ķer ūdenī vai tā tuvumā.
Ūdenstilpes piemērotība kā vasaras dzīvotne sarkanvēdera ugunskrupjiem ir būtiski atkarīga no tās bioloģiskās produkcijas veida un apjoma, tāpēc nārsta vietas un vasaras dzīvotne ne vienmēr ir tai pašā vietā. Tādēļ ugunskrupji pārvietojas starp dažādām ūdenstilpēm (galvenokārt naktī).
Vairošanās un dzīves ilgums
[labot | labot pirmkodu]
Sarkanvēdera ugunskrupji sāk vairoties 2—3 gadu vecumā. Dabā maksimālais dzīves ilgums ir 6—7 gadi[3], bet nebrīvē tie nodzīvo 12—15 gadus. Ir ziņas arī par 20 gadus veciem indivīdiem.[6]
Vairojas no maija līdz jūnijam. Visā vairošanās periodā mātīte iznērš 80—300 ikru (Latvijā ap 80—150). Parasti tiek nērstas vairākas olu masas pa 2—80 ikriem. Ikrus izvieto seklās, siltās ūdenstilpju daļās, bieži vien piestiprina pie ūdensaugiem nelielos kamolos.[1] Katrs ikrs ir klāts ar recekļainu apvalku, tā diametrs 5—8 mm.[7] Kurkuļi izšķiļas pēc 4—10 dienām[1] un sasniedz 4—5 cm garumu (no mutes līdz astes galam). Tiem raksturīga augsta astes spura ar tīklainu struktūru.[3] Spura stiepjas līdz muguras priekšējai trešdaļai; aste apmēram pusotru reizi pārsniedz galvas un ķermeņa garumu. Mute ir gandrīz trīsstūrveida, raksturīgas divas gaišas svītras, kas stiepjas gareniski gar ķermeni.
Laboratorijas apstākļos novērots, ka pēc izšķilšanās kāpuri parasti vertikāli piestiprinās pie cietām virsmām (akvārija stikla plāksnēm, augu lapām un stublājiem) ar galvu uz augšu vai atpūšas uz grunts. Ja tos netraucē, tie 2 līdz 3 dienas paliek vairāk vai mazāk nekustīgi. Šajā atpūtas periodā tie patērē savas barības vielu rezerves un sāk augt.[6]
Dabā kurkuļi parasti uzturas aizaugušās vietās ūdens slāņa vidusdaļā. Metamorfoze notiek pēc 2,5—3 mēnešiem (Latvijā — augusta otrajā pusē), jaunie dzīvnieki biežāk paliek ūdenstilpes krastos. To garums šajā laikā sasniedz 1—2 cm.[1][3] Daudzi kurkuļi un jaunie ugunskrupji iet bojā, jo ar tiem barojas zivis un dēles, bet uz sauszemes pieaugušos dzīvniekus medī čūskas un putni.
Apdraudējums un aizsardzība
[labot | labot pirmkodu]Sarkanvēdera ugunskrupi galvenokārt apdraud dzīvotņu zudums, ko izraisa upju iztaisnošana un dambju būvniecība, kā arī liela mēroga drenāža. Dzīvniekus ietekmē arī tieša ūdenstilpņu iznīcināšana, aizberot tās, kā arī intensīva lauksaimniecība un dzīvotņu fragmentācija, piemēram, ceļu dēļ. Sugu negatīvi ietekmē lauksaimniecības ķimikāliju noplūdes ūdenstilpēs, zivju ielaišana, kā arī invazīvās sugas, piemēram, rotans (Perccottus glenii).
Suga kopumā ir nopietni apdraudēta, īpaši tās izplatības areāla rietumu un ziemeļrietumu malās. Tomēr IUCN Sarkanajā grāmatā tā klasificēta, ka globāli Eiropā nav apdraudēta (LC).[8] Tas ir saistīts ar joprojām relatīvi veselīgo populācijas stāvokli Austrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā.
Latvijas Sarkanajā grāmatā (2025) sarkanvēdera ugunsgrupis novērtēts, kā jutīga suga (VU). Tā ir bijusi ierakstīta arī abos iepriekšējos Sarkanās grāmatas izdevumos: 2. kategorijā (1985) un 1. kategorijā (2003). Lietuvā sugas statuss — gandrīz apdraudēta (NT 2021).[3]
Galvenie aizsardzības pasākumi ietver vairošanās ūdenstilpju atjaunošanu vai izveidošanu, krūmu izciršanu ūdenstilpju krastos, ka arī vairošanās vietu pasargāšana no meliorācijas, lauksaimniecības ķimikāliju ieplūdes vai zivju ielaišanas. Populāciju var papildināt ar nebrīvē audzētiem indivīdiem, kas tiek izlaisti atjaunotajās dzīvotnēs. Apmēram 45% no reģionālās populācijas Latvijā atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās — aizsargājamo ainavu apvidū "Augšzeme" un Bauskas novada dabas liegumā "Īslīce".[1][3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 7 8 Sarkanvēdera ugunskrupis Bombina bombina (L.) Sugu enciklopēdija Latvijas daba. Skatīts:2026.02.01.
- ↑ Hans-Joachim Obert, Hans Schneider: Die Drüsen in der Haut der Rotbauchunke (Bombina bombina (L.) In: Zeitschrift für mikroskopisch-anatomische Forschung. Band 92, Leipzig 1978, S. 241–272.
- 1 2 3 4 5 6 7 8 Čeirāns, A. (2025) Sarkanvēdera ugunskrupis Bombina bombina (Linnaeus, 1761), Grām.: Dzenis, J., Čekstere-Muižniece, G. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 5. sējums. Zivis, abinieki, rāpuļi, zīdītāji. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 158.-159. lpp. ISBN 978-9934-657-00-9
- ↑ Lang, M. (1988) "Notes on the Genus bombina Oken (Anura: Bombinatoridae)". British Herpetological Society Bulletin. Skatīts: 2026.02.01.
- ↑ Paltanavičs, S. Ugunskrupis: Lielā dzīvnieku grāmata. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025, 94. lpp. ISBN 978-9934-32-424-6
- 1 2 Kinne; et al. (2004) "Breeding, rearing and raising the red-bellied toad Bombina bombina in the laboratory" (PDF). Endangered Species Research. 1: 11–23. Skatīts: 2026.02.03.
- ↑ Rotbauchunke (Bombina bombina). (PDF) WWF Deutschland
- ↑ IUCN Red List of Threatened Species. Version 2010.4. Bombina bombina Skatīts: 2026.02.03.