Sarkanā puskuitala

Vikipēdijas lapa
Sarkanā puskuitala
Limosa lapponica (Linnaeus, 1758)
Sarkanā puskuitala
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
DzimtaSloku dzimta (Scolopacidae)
ĢintsPuskuitalas (Limosa)
SugaSarkanā puskuitala (Limosa lapponica)
Sarkanā puskuitala Vikikrātuvē

Sarkanā puskuitala (Limosa lapponica) ir liela auguma sloku dzimtas (Scolopacidae) tārtiņveidīgais putns. Izšķir 4 pasugas.[1] Sarkanā puskuitala ir gājputns un galvenokārt ligzdo Vecās pasaules tundras zonā, kā arī Aļaskas rietumu piekrastēs, ziemo Vecās pasaules mērenās un tropu joslas jūru piekrastēs, arī Austrālijā un Jaunzēlandē.[2] Sarkanās puskuitalas migrējot veic garāko lidojumu bez apstāšanās no visiem putniem pasaulē, spējot veikt distanci līdz 11 680 km.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās puskuitalas ziemo gar jūru un okeānu krastiem

Sarkanā puskuitala ligzdo Skandināvijas ziemeļos, Kolas pussalā, Krievijas tundras zonā gar Ziemeļu ledus okeāna krastiem un Aļaskas rietumu krastos. Tā ziemo gar jūru un okeānu piekrastēm Āfrikā, Arābijā, Indijā, Dienvidaustrumāzijā, Austrālijā un Jaunzēlandē, kā arī Rietumeiropā.[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā puskuitala Latvijā ir regulāra caurceļotāja gan pavasarī, gan rudenī, taču ievērojami lielākā skaitā novērojama pavasarī. Lai arī pavasarī liela daļa sarkano puskuitalu pārlido Latviju tranzītā, reizēm, visticamākais, laika apstākļu spiesti, bari nolaižas un uzkavējas. Pavasara migrācijas maksimums parasti iestājas maija beigās, jūnija sākumā. Ne reti lieli bari (300—500, atsevišķos gadījumos līdz 1000 īpatņiem) maija beigās ir novēroti Rīgas līča ziemeļu daļā pie Lauteriem. Rudens caurceļotāju skaits ir daudz mazāks. Piemēram, lielākais skaits vienlaikus, kas novērots rudens migrācijā, ir bijis Bērzciema jūrmalā, barā lidojot 13 īpatņiem, bet Mērsraga jūrmalā 10 īpatņiem.[4] Latviju caurceļo sarkanās puskuitalas nominālpasuga — Limosa lapponica lapponica.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riesta laikā tēviņi kļūst koši rudi brūni

Sarkanā puskuitala ir liela auguma bridējputns ar garu, mazliet uz augšu uzliektu, melnu knābi, kuram ir sārta pamatne, un garām, pelēkzilām kājām. Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi, bet mātītes ir lielākas, to knābis ir garāks un apspalvojums riesta laikā mazāk sarkans.[5] Sarkanās puskuitalas ķermeņa garums ir 37—47 cm, spārnu izplētums 70—80 cm, svars tēviņam 190—400 g, mātītei 260—630 g.[5]

Apspalvojums vairošanās sezonā un ārpus vairošanās sezonas ir atšķirīgs. Ziemas periodā tas ir gaiši pelēkbrūni raibumots, ar gandrīz baltu vēderu, krūtīm un kaklu, vasarā apspalvojums kļūst košs, piesātināti kastaņbrūns uz muguras, bet uz galvas, kakla, krūtīm un vēdera rudi brūns. Uz kakla, krūtīm un sāniem ir sīkas, melnas svītriņas, bet uz muguras un spārniem tumši brūnas un pelēkas. Astei ir košas melnbaltas šķērssvītras, bet tās redzamas tikai lidojumā. Galvas virsa tumšāka kā vaigi un kakls, bet virs acs atrodas gaišāka svītra, kas atgādina gaišu uzaci. Pāri acij stiepjas tumšāka svītra. Jaunie putni līdzīgi mātītēm, bet ir brūnāki par tām.[5]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lidojumā labi redzama melnbalti šķērssvītrotā aste un baltā virsaste
Ar satelītu novēroto migrējošo sarkano kuitalu ceļš pāri Klusajam okeānam
Sarkano puskuitalu bars Austrālijas rietumos

Sarkano puskuitalu var viegli sajaukt ar melno puskuitalu. Visvieglāk abas sugas atšķirt lidojumā, jo melnajai puskuitalai lidojumā var redzēt kontrastainu (ar platām melnibaltām joslām) spārnu un astes ornamentu. Sarkanajai puskuitalai aste ir ar sīkām, melnbaltām šķērssvītrām, kā arī uz spārniem nav baltās joslas.[5] Līdzīgas ir arī kuitala un lietuvainis, bet tiem ir uz leju liekts knābis. Tomēr vislīdzīgākā putnu suga ir lielā dūņsloka, kura ir pavisam nedaudz mazāka nekā sarkanā puskuitala, tai ir pilnīgi melns, taisns knābis un melnas kājas, nav baltās zemastes, virsastes un balto spārnu apakšu (kas gan raksturīgas tikai Eiropas sarkanajām puskuitalām),[6][7] kā arī to saucieni un balsis ir atšķirīgi.[8]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beidzoties ligzdošanas sezonai (oktobrī un novembrī), sarkanās puskuitalas apspalvojuma maiņas laikā pulcējas jūras piekrastē, barojoties pirms tālā migrācijas ceļa.[5] Šajā laikā var novērot lielus sarkano puskuitalu barus.[5]

Migrācijas ceļojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā puskuitala ir gājputns un katru gadu veic garas distances no ligzdošanas vietām ziemeļos uz ziemošanas vietām dienvidos, un atkal atpakaļ. Migrācijas pārlidojumos sarkanā puskuitala demonstrē īpašu izturību. Tā veic garāko pārlidojumu bez apstāšanās no visiem putniem pasaulē. Klusā okeāna krastos dzīvojošā pasuga L. l. baueri veic lidojumu pāri okeānam no Aļaskas piekrastēm un Sibīrijas austrumiem līdz ziemošanas vietām Jaunzēlandē, nolidojot bez apstāšanās apmēram 10 400 km, gaisā atrodoties 175 stundas un uzturot vidējo ātrumu 63 km/h.[5] Sarkanā puskuitala ir ne tikai visgarāko distanču lidojošā putnu suga, tā ir arī visilgāk aktīvā darbībā esoša dzīvnieku suga no visas dzīvnieku valsts pasaulē.[3] Lai putns varētu veikt šādu lidojumu, tam ir nepieciešamas ķermeņa tauku rezerves, kā arī tam ir spēja samazināt iekšējo orgānu lielumu ceļojuma laikā, lai samazinātu ķermeņa kopējo svaru. Uzsākot migrācijas lidojumu ikviens īpatnis ir divas reizes smagāks nekā parasti, atrodoties uz sauszemes.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā puskuitala barojas, ar garo knābi iztaustot dūņas, mīkstus dubļus un purva augsni, arī uzlasot kukaiņus no zemes virsmas. Vairošanās sezonā tā galvenokārt barojas ar kukaiņiem, tārpiem un moluskiem, reizēm ar ūdensaugiem, sēklām un ogām.[5] Ārpus vairošanās sezonas galvenā barība ir tārpi, gliemenes un vēžveidīgie, reizēm kāpuri, kurkuļi un nelielas zivtiņas.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā puskuitala ligzdo laikā no maija līdz augustam. Parasti pāri ligzdo katrs par sevi, lai gan reizēm var novērot nelielas kolonijas.[5] Ligzda ir sekla iedobe zemē, sausā, nedaudz uz augšu paceltā vietā, iedobe tiek izklāta ar sausu zāli, sūnām un ķērpjiem. Dējumā ir 4 olīvzaļas vai brūnas olas ar tumšiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 20—22 dienu, perē abi vecāki.[5][9] Drīz pēc izšķilšanās mazuļi pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kuri par tiem rūpējas, līdz mazuļi pieaug. Jaunie putni lidot sāk apmēram 30 dienu vecumā.[9]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanajai puskuitalai ir 4 pasugas:[1][2][10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 IOC World Bird List: Sandpipers, snipes, courser, 2020
  2. 2,0 2,1 del Hoyo, J.; Elliot, A.; Sargatal, J., eds. (1996). Handbook of the Birds of the World. 3. Barcelona: Lynx Edicions. ISBN 84-87334-15-6.
  3. 3,0 3,1 Extreme endurance flights by landbirds crossing the Pacific Ocean: ecological corridor rather than barrier?
  4. 4,0 4,1 4,2 «Ornitofaunistika: Sarkanā puskuitala Limosa lapponica». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 21. augustā.
  5. 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 «ARKive: Bar-tailed godwit (Limosa lapponica)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 21. augustā. Skatīts: 2016. gada 22. augustā.
  6. Alive: Asian Dowitcher (Limnodromus semipalmatus)
  7. «Dowitcher identification and ageing - British Birds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 28. jūnijā. Skatīts: 2016. gada 22. augustā.
  8. Critical Notes on Limnodromus semipalmatus
  9. 9,0 9,1 Wildlife Journal: Bar-tailed Godwit - Limosa lapponica
  10. Snow, D.W.; Perrins, C.M. (1998). The Birds of the Western Palearctic (Concise ed.). Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]