Sasunas Dāvids (tēls)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par eposa tēlu Sasunas Dāvidu. Par citām jēdziena Sasunas Dāvids nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jervanda Kočara 1959. gadā izveidotā Sasunas Dāvida statuja Erevānā[1]

Sasunas Dāvids (armēņu: Սասունցի Դավիթ Sassunzi Dawit) ir viens no armēņu eposa "Sasunas Dāvids" jeb "Sasunas pārgalvji" (armēņu: Սասնա ծռեր Sasna cřer) varoņiem, kurš cīnījies ar arābu iebrucējiem.

Eposs sadalīts četrās daļās — zaros, no kurām Dāvidam veltīta tikai trešā. Citas hronoloģiski veltītas viņa vectēvam Sanasaram un tā brālim Bagdasaram, tēvam Meram Vecākajam un dēlam Meram Jaunākajam. Kā mutvārdu vēsture eposs aizsākās 8. gadsimtā, un 1873. gadā to pirmo reizi pierakstīja Garegins Srvadztjancs.[2][3] 1874. gadā viņš publicēja pirmos fragmentus Konstantinopolē.[4]

1902. gadā pazīstamais armēņu dzejnieks un rakstnieks Ovaness Tumanjans uzrakstīja tāda paša nosaukuma poēmu, kas mūsdienīgākā valodā atainoja Sasunas Dāvida stāstu.[5]

Eposa trešā zara ("Dāvida") pārstāsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazajam Dāvidam nav izredžu izdzīvot mājās Sasunā, un tēvocis Skaļais Ovans nosūta viņu uz arābisko Misru. Šeit Dāvidu baro un pasargā Ismila. Tomēr paaudzies Dāvids sagādā daudz trauksmju savam brālim — Misras Melikam, pašreizējam Misras valdniekam. Tas vairākkārt mēģina nogalināt Dāvidu, taču katru reizi izdodas iejaukties Ismilai. Galu galā, gribot izglābt zēnu, viņa nosūta to atpakaļ uz Sasunu. Misras Meliks piekrīt ļaut Dāvidam iet, bet dod viņam divus ceļabiedrus, kuriem slepeni pavēl nogalināt puisi. Tomēr, cīnoties ar saviem pavadoņiem, Dāvids ņem virsroku. Ieradies Sasunā, Dāvids vispirms apmetas ar tēvoci Ovanu un kļūst par ganu Sasunā. Tomēr sasunieši ir ļoti neapmierināti ar viņu, un Dāvidam ir jāatstāj pilsēta. Viņu uz savu māju atved Tēvocis Toross, kurš māca zēnu un iekārto par ganu Daštupadrialas ciematā. Šeit Dāvids veic varoņdarbu. Sekojot četrdesmit devu pēdām, kuri bija nolaupījuši ganāmpulku, viņš nogalina visus pārdabiskos laupītājus un pēc tam uzaicina visus apkaimes iedzīvotājus sadalīt savā starpā devu salaupīto. Pēc Vecās Dārznieces ieteikuma Dāvids piespiež savu tēvoci Ovanu parādīt viņam Covasaru, kādreizējo sava tēva Mera Vecākā medību vietu. Šeit viņš atjauno tēva Marutam veltīto templi, kuru kādreiz sagrāva Misras Meliks. Jaunais Meliks nosūta Holbaši kopā ar 500 jātniekiem, lai izlaupītu atjaunoto templi. Holbaši izpilda šo uzdevumu, bet atpakaļceļā Dāvids viņu pārķer un iznīcina karaļa armiju. Misras Meliks sūta jaunu pulku ar 1000 kareivjiem, ko vada Kozbadins, ar uzdevumu pakļaut Sasunu un savākt no tās meslus par septiņiem gadiem. Dāvids tiek galā arī ar šiem pretiniekiem. Pēc tam Misras Meliks sasauc visus savus vasaļus atbalstam, sapulcē milzīgu armiju paša vadībā vēršas pret Sasunu. Viņam pretī stājas Tēvocis Toross ar saviem dēliem un drīz arī pats Sasunas Dāvids. Deivids aicina Meliku uz personisku cīņu. Pateicoties Melika viltībai, Dāvids gandrīz dabū galu, nonākot slazdā. Tomēr viņš tiek ārā no slazda un uzspiež Melikam dueli, kurā viņš kļūst par uzvarētāju. Pēc karaļa nāves Misras armija atgriežas mājās.

Otrā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skaļais Ovans grib izprecināt Hlatas valdnieci Čimškiku Sultāni savam brāļadēlam. Tikmēr Handuta, karaļa Vačo-Mardžo meita, uzzina par Dāvidu un nolemj pārņemt tā sirdi. Viņa nosūta trīs dziesminiekus uz Sasunu, lai tie apdziedāru viņas skaistumu Dāvida priekšā. Dziesminieki, lai gan ne uzreiz veiksmīgi, izpilda šo uzdevumu. Deivids dodas apmeklēt Handutu. Pa ceļam viņu pie sevis iemāna Čimškika. Dāvids piekrīt dalīt gultu ar savu bijušo līgavu, bet no rīta to nožēlo. Viņš turpina ceļu un ierodas pie Handutas. Tikmēr septiņu karaļu armija sāk karu pret Vačo-Mardžo. Dāvids iznīcina okupantu armiju, nejauši nogalinot savu brālēnu Paronu Asthiku, Smērētāja Vergo dēlu. Dāvids aizved Handutu uz Sasunas cietoksni un apprec viņu, neraugoties uz Čimškikas pretestību un izaicinājumu uz cīņu, kuru Dāvids apsola pieņemt. Drīz viņš dodas ceļojumā un aizkavējas ilgus gadus. Viņa prombūtnes laikā piedzimst un aug Dāvida dēls, Mers Jaunākais. Paaudzies Mers dodas meklēt savu pazudušo tēvu. Tiklīdz viņš izbrauc no mājām, tā satiek Dāvidu, kurš atgriežas dzimtenē. Nepazinuši viens otru, Mers cīnās ar Dāvidu. Rezultātā abi paliek dzīvi, bet Dāvids nolād savu dēlu, kurš pacēlis roku pret tēvu. Dusmīgais Mers dodas uz Kaputkohu pie sava vectēva Vačo-Mardžo. Dāvids, atceroties veco izaicinājumu, dodas pie Čimškikas, lai cīnītos ar viņu. Kamēr Čimškika gatavojas cīņai, Dāvids peldas ezerā. Šeit viņa meita nogalina viņu ar saindētu bultu, atriebjoties par apvainojumu, kas nodarīts viņas mātei. Dāvida ķermenis tiek nogādāts Sasunā. Uzzinot par sava vīra nāvi, Handuta metas zemē no augsta jumta un nositas.

Pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju laikā 1959. gadā Erevānas stacijas ēkas priekšā tika uzcelta Sasunas Dāvida bazalta statuja. Pasaku zirgs Džalali traucas ar zobenu vicinošo nacionālo varoni mugurā. Monuments, ieskaitot pjedestālu, ir apmēram 12,5 metrus augsts un 3,5 t smags. Tas atrodas ovāla ūdens baseina centrā, kura diametrs ir 25 metri. Darbu veica tēlnieks Jervands Kočars (1899-1978).[1] Pirmā pieminekļa versija no ģipša, arī Kočara veidota, tika steigā uzstādīta jau 1939. gadā, taču 1941. gadā autoru arestēja un pieminekli iznīcināja.[6]

Sasunas Dāvida statuja uzstādīta arī Fresno, ASV Kalifornijā.[7]

Politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā par ārvalstu armēņu ziedojumiem PSRS tika izveidota tanku kolonna "Sasunas Dāvids", kas piedalījās karā PSRS pusē.[8]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Ruth Bedevian. «Yervand Kochar - Incomparable Talent Evoked the National Spirit of Armenia». Armenian News Network / Groong. University of Southern California, 2007. gada 15. februāris. Skatīts: 2014. gada 28. februāris.
  2. Haroutyunian, S. B. (1990). "Գարեգին Սրվանձտյանցը և հայկական հերոսավեպը (Գ. Սրվանձտյանցի ծննդյան 150-ամյակի առթիվ) Garegin Srvandztiants and the Armenian Heroic Epic (on the 150th anniversary of his birth)" (armēņu). Patma-Banasirakan Handes (1): 3–9.
  3. Agop Jack Hacikyan, Gabriel Basmajian, Edward S. Franchuk, Nourhan Ouzounian. «Garegin Srvandztiants». The Heritage of Armenian Literature: From the eighteenth century to modern times. Detroit : Wayne State University Press, 2005. 372–374. lpp. ISBN 9780814332214.
  4. Армянский эпос: Давид Сасунский. Рецензия.
  5. David of Sassoon by Hovhannes Toumanian, Translation by Thomas Samuelian
  6. Всё об Армении: Давид Сасунский
  7. Armeniapedia: David of Sasun
  8. Танковая колонна «Давид Сасунский»