Sasunas sacelšanās (1894)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pirmā Sasunas sacelšanās 1894. gadā
Location of the 1894 and 1904 Sasun uprisings.png
Pirmo divu Sasunas sacelšanos rajoni
Datums1894
VietaSasunas apkaime Osmaņu Impērijā
IznākumsOsmaņu armijas uzvara un dumpīgā reģiona izpostīšana
IeganstsArmēņu separātisms pret impērijas unitārismu
Karotāji
Osmaņu impērija:
Ottoman flag.svg
Armēņu separātisti:
Flag of Armenia.svg
Komandieri
Ottoman flag.svg Zeki pašā
Ottoman flag.svg Osmans Nuri pašā
Flag of Armenia.svg Mecns Murads
Flag of Armenia.svg Andraniks Ozanjans
Flag of Armenia.svg Gevorgs Čaušs
Flag of Armenia.svg Hrairs Džokhs
Spēki
10 0008000
Zaudējumi
550[1]20 000 kopā ar civiliedzīvotājiem[1] vai 900—4000 civiliedzīvotāju[2] atkarībā no avota puses.

Sasunas sacelšanās 1894. gadā, kas pazīstama arī kā Pirmā Sasunas sacelšanās (armēņu: Սասնո առաջին ապստամբութիւն), bija konflikts starp Osmaņu impērijas spēkiem un armēņu kaujiniekiem, kuri piederēja pie Armēņu nacionālās kustības "Hunčak" ("Zvans") Osmaņu impērijas Sasunas reģionā.

Pamatinformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociāldemokrātu partija "Hunčak" bija armēņu nacionālā kustība, kas aktīvi darbojās šajā apkaimē. 1891. gadā sultāns Abdulhamids II, neapmierināts ar šī reģiona armēņu faktisko autonomiju, sāka gatavot augsni armēņu masu slepkavošanai, kas notika 1894.—1896. gadā. Sākusies vajāšana un sadursmes ar varas iestāžu militāri atbalstītajiem vietējiem kurdiem stiprināja nacionālismu un bruņošanos armēņu vidū.[3]

Sasunā armēņu nacionālistu organizatori bija "Hunčak" aktīvisti, tai skaitā, Mihrans Damadjans, Hamparcums Bojadžjans ("Mecns Murads") un Hrairs Džohks.

Konflikts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mecns Murads, īstajā vārdā Hamparcums Bojadžjans

1894. gadā Sasunas armēņi atteicās maksāt tiem uzspiestos papildu nodokļus, un osmaņu spēki izveidoja ap Sasunu militāras kontroles zonu. Kopējā vadība tika uzticēta Zeki pašā, 4. Anatolijas armijas komandierim, kura tiešā pakļautībā bija 12 000 kareivju; papildus no Dijarbakiras tika pārsviests Omara pašā kājnieku korpuss (3000 vīru), divi jātnieku pulki no Erzindžanas un Mušas, 26. kājnieku pulks no Erzurumas apkaimes un daži tūkstoši turku un kurdu neregulāro grupējumu kaujinieku — bašibuzuku. Armēņi no savas puses Mecna Murada vadībā sagatavojās aizsardzībai. Jūlijā turki sāka uzbrukumu Šenikas un Semalas ciemu rajonā, taču tika atsisti. Augusta sākumā turki atjaunoja uzbrukumu šajā virzienā, tomēr atkal neveiksmīgi, bet 3. augustā viņi ieņēma netālo Čatakas pilsētu. Armēņi atkāpās uz Andoka kalnu, kur tika aplenkti. 13. augustā turki sāka uzbrukumu armēņu pozīcijām kalnā. 27. augustā armēņi munīcijas un pārtikas izsīkuma dēļ atstāja pozīcijas un atkāpās uz Kepinas kalnieni un Talvorikas ielejām, kur tika kurdu aplenkti un iznīcināti. Daļa kaujinieku, ieskaitot sievietes, beidza dzīvi pašnāvībā. Tika sagūstīts Gevorgs Čaušs (īstajā vārdā Gevorgs Kazarjans), vēlākais Otrās Sasunas sacelšanās (1904) dalībnieks un armēņu—kurdu savienības piekritējs. Turpinot uzbrukumu, osmaņu karaspēks nopostīja 32 no ap 40 armēņu apkaimes ciemiem,[4] nogalinot pēc armēņu versijas ap 20 000 cilvēku. [5]

Ārvalstu ziņotāji dedzīgi protestēja pret Sasunas notikumiem; Lielbritānijas premjerministrs Viljams Gledstons Abdulhamidu sauca par "lielo noziedznieku" vai "sarkano sultānu". Arī pārējās lielvalstis protestēja un pieprasīja Abdulhamida solīto reformu izpildi. Uz šo reģionu tika nosūtīta izmeklēšanas komiteja, kurā bija Francijas, Lielbritānijas un Krievijas pārstāvji, lai pārbaudītu notikušo. [5]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1895. gada maijā iepriekš minētās ārvalstu lielvalstis pieprasīja izpildīt reformu plānu, kurš bija sagatavots jau Berlīnes kongresā 1878. gadā. Tomēr tas netika realizēts. Agrāk armēņiem labvēlīgā Krievijas Impērijas politika attiecībā uz Armēnijas jautājumu arī bija mainījusies. Krievijas ārlietu ministrs Aleksejs Lobanovs-Rostovskis atbalstīja osmaņu valsts nacionālo vienotību, aicinot uz "Armēniju bez armēņiem". No otras puses, Lielbritānija tobrīd bija ieguvusi ievērojamu ietekmi un varu bijušajās osmaņu Ēģiptē un Kiprā, un Gladstonam labas attiecības ar osmaņiem nebija tik svarīgas kā agrāk. Tikmēr Turcija bija atradusi sev jaunu Eiropas sabiedroto — Vācijas kancleru Bismarku. Tādējādi Osmaņu impērija varēja brīvi rīkoties turpmākos slaktiņos 1896. gadā.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 A Crime of Silence: The Armenian Genocide , p 133
  2. Stefanos Yerasimos: Azgelişmişlik Sürecinde Türkiye. Istanbul 1977, S. 554f.
  3. Peter Balakian: The Burning Tigris: The Armenian Genocide and America's Response. HarperCollins Publishers, New York 2004, S. 54f.
  4. Tessa Hofmann: Annäherung an Armenien. Geschichte und Gegenwart. München: Beck, 1997, S. 85f.
  5. 5,0 5,1 5,2 Mihran Kurdoghlian. Hayots Badmoutioun, Volume III. Athens, Greece : Hradaragoutioun Azkayin Ousoumnagan Khorhourti, 1996. 42–44. lpp.