Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS

Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS (krievu: Пакт о взаимопомощи между СССР и Латвией), pazīstams arī kā Bāzu līgums, bija Padomju Savienības uzspiests starptautisks līgums starp Latviju un PSRS, ko pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 5. oktobrī Maskavā parakstīja PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Latvijas Ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Savstarpējās palīdzības pakts bija spēkā 10 gadus ar iespējamu 10 gadu pagarinājumu, tomēr PSRS to pārkāpa un izmantoja kā iemeslu 1940. gada Latvijas okupācijai.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 11. augustā Rīgā tika noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums un 1932. gada 5. februārī Latvijas un PSRS līgums par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā. Neraugoties uz to, pēc Molotova—Ribentropa pakta slepenā papildprotokola parakstīšanas 1939. gada 23. augustā PSRS uzskatīja Latviju kopā ar Somiju, Igauniju, Austrumpoliju un Besarābiju par savu «ietekmes sfēru». 1939. gada 24. septembrī V. Molotovs pieprasīja Igaunijai parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu. 30. septembrī līdzīgu prasību saņēma arī Latvijas valdība.

Sarunas un līguma parakstīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. oktobrī V. Munters kopā ar Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru A. Kampi, PSRS sūtni Latvijā I. Zotovu un padomju tirdzniecības pārstāvi V. Terentjevu izlidoja uz Maskavu, kur sākās sarunas ar V. Molotovu, klātesot arī J. Staļinam, kas paziņoja:

Tas, kas noteikts 1920. gadā, jau nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais Krievijai gādāja izeju uz jūru. Mēs tagad esam izejas un tādā stāvoklī, kādā ilgi nevar palikt.

Munteram izvirzīja prasību parakstīt paktu, kas paredzētu Latvijā ielaist 50 000 sarkanarmijas karavīru, atbilde bija jādod pēc 48 stundām. Nākamajā dienā Rīgā Ministru kabineta ārkārtas sēdē Munteram piešķīra līguma parakstīšanas pilnvaras. 5. oktobrī V. Munters parakstīja Savstarpējās palīdzības paktu starp Latvijas Republiku un PSRS un Konfidenciālo protokolu par padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pakts paredzēja "attīstīt ... draudzīgās attiecības, kuras pamatojas uz otras puses valstiskās neatkarības atzīšanu un neiejaukšanos tās iekšējās lietās". Sakarā ar pakta nosacījumiem "Latvijas Republika nolūkā drošināt PSRS drošību un pašas neatkarības nostiprināšanā piešķir Padomju Savienībai tiesības turēt Liepājas un Ventspils pilsētās kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai uz nomas pamata par salīgšanas cenu". Padomju Savienībai tika dotas tiesības iekārtot krasta artilērijas bāzi jūras piekrastē starp Ventspili un Pitragu.^[1]

Konfidenciālajā protokolā par padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā PSRS ieguva tiesības turēt aerodromiem un bāzēm ierādītos iecirkņos atsevišķu garnizonu veidā līdz 25 000 cilvēku bruņotu sauszemes un gaisa spēku. Vēlāk panāca vienošanos arī par jūras spēku daudzumu Liepājā un Ventspilī, bija paredzēts katrā izvietot pa piecām zemūdenēm, kopā 10 zemūdenes Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Abas pilsētas kļuva par padomju kara flotes bāzēm. 12. oktobrī Latvijas Ministru kabinets iecēla īpašu militāro komisiju ģenerāļa M. Hartmaņa vadībā militāro jautājumu risināšanai ar padomju pārstāvjiem. Komisijas uzdevums bija ierādīt padomju spēkiem bāzu vietas. Sarunās tika panākts, ka padomju spēki neizvietosies uz austrumiem no Ventas upes, izņemot Irbes jūras šauruma krastu. 1939. gada 29. oktobrī caur Zilupes un Indras dzelzceļa stacijām Latvijā sāka ievest Sarkanās armijas daļas, kas uz savām dislokācijas vietām drīkstēja pārvietoties tikai pa dzelzceļu. PSRS armijas vienību izvietošanās jaunajās bāzēs Latvijas Republikas teritorijā bija jāpabeidz līdz 31. oktobrim.

PSRS karabāzes Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas padomju karaspēka daļas apvienoja Sarkanās armijas 2. atsevišķajā korpusā ar štābu Liepājas Karostā. Sarkanās armijas sauszemes spēku karabāzes 1939.-1940. gadā bija

Pitrags un Mazirbe: kājnieku bataljons un artilērijas vienība,
Ventspils: kājnieku pulks un artilērijas divizions,
Liepāja: divi kājnieku pulki un divi artilērijas pulki,
Ēdole: kājnieku pulks un artilērijas vienība,
Durbe: motorizētais kājnieku pulks un divi tanku brigādes bataljoni,
Paplaka: tanku bataljons,
Priekule: tanku brigādes štābs, tanku bataljons,
Vaiņode: divi tanku bataljoni,
Ezere: motorizētais kājnieku pulks,
Ventspils lidlauks, Liepājas lidlauks, Cīravas lidlauks, Vaiņodes lidlauks, Grobiņa un Ezere: aviācijas vienības lidlauku izbūvei, līdz tam PSRS aviācija drīkstēja izmantot Latvijas armijas Aviācijas pulka lidlaukus uz rietumiem no Kuldīgas meridiāna.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1939. gada 15. oktobra Liepājas karostu PSRS kara flote izmantoja kā karabāzi uzbrukumam Somijai Ziemas kara laikā. Tūlīt pēc sākuma 1939. gada 1. decembrī padomju kara flotes kreiseris "Kirovs" no Liepājas veica uzbrukumu Somijas krasta apsardzes baterijai Rusāres salā, sagraujot piestātni, kazarmas un bāku, bet bija spiests atkāpties pēc somu lielgabala šāviņa tieša trāpījuma.

Latvijas bruņotajos spēkos no 1939. gada septembra iesauca rezervistus un armijas kopējais skaits sasniedza 30 000 vīru. Lielā slepenībā sāka izstrādāt 5. mobilizācijas plānu, kas paredzēja tādu armijas dislokāciju, kas iespējamā kara gadījumā sekmētu kā Ventas līnijas pret PSRS karabāzēs esošo karaspēku, tā Pededzes—Aiviekstes—Lubānas līnijas aizsardzību pret Sarkanās armijas uzbrukumu no austrumiem. Līdztekus dažādi Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki sāka slavēt noslēgto paktu kā gudras tālredzīgas Latvijas ārpolitikas rezultātu.

Sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Jēkabs Bērziņš Rīgas Latviešu biedrības namā savā runā teica:

[..] noslēgtais pakts dod abām valstīm sargāt zināmos Eiropas novados mieru, un mēs esam pārliecināti, ka Padomju Krievija, noslēgdama paktu, nav vadījusies no savādākiem mērķiem kā līgumā noteiktiem.^[2]

Savukārt Ārlietu ministrs Vilhelms Munters savā 1940. gada 12. februāra priekšlasījumā "Kara pirmie mēneši" Latvijas Universitātē pauda oficiālo valdības viedokli arī par 1939. gada 5. oktobra paktu:

Ir ļaudis, kas saka, ka šiem labvēlīgiem apstākļiem ir tikai pagaidu raksturs un ka agrāk vai vēlāk mums jārēķinās ar Padomju savienības iekšpolitisko un ārpolitisko spiedienu. Uz kādiem apsvērumiem pamatojas tamlīdzīgi pareģojumi, tas ir šo cilvēku noslēpums; valdības piedzīvojumi tos katrā ziņā neattaisno. Valdība ir tanīs domās, ka 5. oktobra pakts izriet no abu valstu interesēm, it sevišķi ievērojot kara apstākļus, un ka tas noslēgts abpusējā labā ticībā un pilnā respektā iepretim katras puses suverenitātei. Tādēļ šeit ir vietā atkārtot Valsts prezidenta 12. oktobra runā teiktos vārdus: „Mūsu valsts ir patstāvīga, neatkarīga un brīva iekšējā un ārējā politikā un tāda arī paliks. Mēs paši to tādu uzturēsim."^[3]

Tomēr savstarpējās palīdzības pakta nosacījumus PSRS valdība izmantoja kā ieganstu, lai 1940. gada 16. jūnijā pieprasītu mainīt Latvijas Republikas valdību un nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā.^[4]