Sešdesmitnieki

Sešdesmitnieki bija ukraiņu literatūras un kultūras paaudze, kas izveidojās 20. gadsimta 1950.–1960. gados PSRS laikā. Šīs paaudzes pārstāvji iestājās par radošo brīvību, nacionālās identitātes saglabāšanu un pretošanos padomju ideoloģiskajam spiedienam. Viņi ieviesa jaunas estētiskās formas, modernizēja literatūru un bieži kritizēja totalitāro režīmu.

Daudzi sešdesmitnieki piedalījās disidentu kustībā un tika pakļauti cenzūrai, vajāšanai vai publikāciju aizliegumiem.

Kustības pamatu veidoja rakstnieki Ivans Dračs, Mikola Vingranovskis, Volodimirs Drozds, Hrihirs Tjutjunņiks, Boriss Oļijniks, Vitālijs Dončiks, Vasils Simonenko, Mikola Holodnijs, Ļina Kostenko, Valerijs Ševčuks, Jevhens Hucalo, Igors Kalinecs, Irina Kalineca, mākslinieki Alla Horska, Viktors Zareckis, Stefanija Šabatura, Panas Zalivaha, Boriss Čičibabins, literatūrkritiķi Ivans Dzjuba, Jevhens Sversķuks, režisors Less Tanuks, kinorežisori Sergejs Paradžanovs, Jurijs Illjenko, mākslas zinātnieki Romāns Korogodskis, Jurijs Smirnijs, tulkotāji Hrihorijs Kočurs, Mikola Lukašs un citi.

Sešdesmitnieki nostājās pret oficiālo dogmatismu, aizstāvēja radošās pašizpausmes brīvību, kultūras plurālismu un vispārcilvēcisko vērtību prioritāti pār šķiru ideoloģiju. Būtisku ietekmi uz viņu veidošanos atstāja Rietumu humānistiskā kultūra, “nošautā atmoda” tradīcijas, kā arī ukraiņu kultūras sasniegumi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Viens no kustības idejiskajiem pamatu licējiem bija žurnālistikas fakultātes docents Matvijs Šestopals, kura audzēkņu vidū bija Vjačeslavs Čornovils, Boriss Oļijniks, Vasils Simonenko, Vadims Kriščenko, Boriss Rogoza, Mikola Šudrja, Vadims Miciks un daudzas citas patriotiski noskaņotas personības.

Sešdesmitnieki attīstīja aktīvu kultūras darbību ārpus oficiālajām struktūrām: organizēja neformālus literāros lasījumus un mākslas izstādes, represēto mākslinieku piemiņas vakarus, iestudēja aizliegtas teātra lugas un rakstīja petīcijas ukraiņu kultūras aizsardzībai. 1959.—1960. gadā Kijivā izveidotais Jaunrades jaunatnes klubs «Sučasnik» un 1962. gadā Ļvivā dibinātais klubs «Prolisok» kļuva par nozīmīgiem alternatīvās nacionālās kultūras centriem. Sešdesmitnieki atjaunoja klasiskās pirmsrevolūcijas inteliģences tradīcijas, kurām bija raksturīga garīgā neatkarība, politiska distancēšanās, pilsoniskās sabiedrības ideāli un kalpošana tautai.

Šāda kultūras darbība, kas neiekļāvās pieļaujamajās robežās, izraisīja varas neapmierinātību. Sešdesmitniekus neizdevās noturēt oficiālajās ideoloģiskajās un estētiskajās robežās, un jau no 1962. gada beigām sākās pastiprināts spiediens uz nekonformistisko inteliģenci. Viņiem tika liegta pieeja žurnāliem, izteiktas apsūdzības “formālismā”, “bezidejiskumā” un “buržuāziskajā nacionālismā”. Atbildot uz to, sešdesmitnieku idejas izplatījās samizdatā.

Saskaroties ar spēcīgu partijas aparāta pretestību, daļa sešdesmitnieku piekāpās varai, bet citi attīstījās par politiskajiem disidentiem, iesaistījās cilvēktiesību kustībā un atklātā opozīcijā režīmam.

Sešdesmitnieki politikā

1960.—1970. gadu politikā 20. gadsimtā “sešdesmitnieki” veidoja iekšēju morālu opozīciju padomju totalitārajam valsts režīmam. Sākoties pārkārtošanās un atklātības politikai (1980. gadu otrā puse — 1990. gadu sākums), ar jēdzienu “sešdesmitnieki” sāka apzīmēt arī jaunās komunistiskās elites paaudzes pārstāvjus, kuru pasaules uzskats veidojās 1950. gadu beigās un 1960. gadu sākumā un kuri nonāca pie varas. Pie tiem pieskaitāmi politiķi Mihails Gorbačovs un Aleksandrs Jakovļevs, filozofi Aleksandrs Zinovjevs, Merabs Mamardašvili, Jurijs Levada, politologi Aleksandrs Bovins, Fjodors Burlackis, kā arī masu mediju redaktori Vitālijs Korotičs, Jegors Jakovļevs, Sergejs Zaliģins un citi.

Sešdesmitnieku vēsturiskais diskurss uzskatāms par opozīciju tā laika Ukrainas PSR politiskajām realitātēm, kuras mērķis bija veidot ukraiņu identitāti kā “vienotās padomju tautas” sastāvdaļu. Kā norāda Leonīds Zaškilņaks, šis process balstījās uz vairākiem mītiem un ideoloģiskām konstrukcijām, no kurām centrālā bija no Krievijas Impērijas laikiem mantotā koncepcija par “trim brālīgajām austrumslāvu tautām” — krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem, kas tika pretstatītas “pūstošajiem” Rietumiem ar to kapitālismu un katolicismu.

No 1963. gada sākās ideoloģisku apsūdzību vilnis pret sešdesmitniekiem, galvenokārt nacionālismā. Vara uzsāka viņu nomelnošanas kampaņu presē, profesionālo savienību sēdēs un citos pasākumos. Partijas un represīvās iestādes aizliedza un vēlāk arī izklīdināja literāros un mākslas pasākumus, slēdza jaunrades klubus. Pakāpeniski lielākajai daļai sešdesmitnieku tika liegta iespēja publicēt savus darbus, viņi tika atlaisti no darba, pret viņiem tika vērstas provokācijas.

Daļa sešdesmitnieku varas spiediena ietekmē pielāgojās jaunajiem apstākļiem un pieņēma oficiālo pozīciju. Tomēr lielākā daļa nepiekāpās un turpināja aizstāvēt savus uzskatus: viņu darbi izplatījās samizdatā, un arvien biežāk tika analizēti ne tikai kultūras, bet arī sabiedriski politiski jautājumi, tostarp republikas koloniālais stāvoklis Padomju Savienības sastāvā un nepieciešamība veidot organizētu atbrīvošanās kustību.

No 1960. gadu vidus sešdesmitnieki sāka veidot politisku opozīciju komunistiskajam režīmam un drīz kļuva par aktīviem disidentu kustības dalībniekiem Ukrainā, tostarp kā Ukrainas Helsinku grupas locekļi.

Pazīstamākie pārstāvji

• Ļina Kostenko
• Ivans Dračs
• Mikola Vinhranovskis
• Vjačeslavs Čornovils
• Ivans Svitličnijs

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)