Sede vacante

Sede vacante (no latīņu valodas — 'brīvs sēdeklis') ir jēdziens, ko lieto Romas katoļu baznīcas kanonos, piemērojot situācijās, kad ir vakanta bīskapa vieta un bīskapija palikusi bez sava priekšstāvja.

Teorētiski tas attiecas uz jebkuru bīskapiju, kas palikusi bez sava bīskapa. To simbolizē bīskapa tronis jeb sēdeklis katedrālēs, kurš ir palicis brīvs. Taču praktiski šis termins biežāk tiek attiecināts uz brīvo Romas pāvesta vietu, viņš kā Romas bīskaps vienlaicīgi ir arī Vatikāna valsts administratīvais un politiskais vadītājs līdzās bīskapijas vadītāja amatam. Brīvais sēdeklis ir Laterāna bazilikas katedra, kas ir Romas bīskapa katedrāle. Baznīcas Kanoniskā Likuma 335. pants norāda, ka "kamēr Romas Bīskapa sēdeklis ir vakants vai pilnīgi aizkavēts, visas Baznīcas pārvaldē nedrīkst ievest neko jaunu un ir jāievēro īpašie likumi, kas ir izdoti šādiem apstākļiem." Tātad baznīcas pārvaldes procesi zināmā mērā tiek apturēti.

Vakances rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sede vacante jeb brīvs Romas bīskapa sēdeklis kļūst divos gadījumos:

esošajam pāvestam nomirstot;
esošajam pāvestam atsakoties no amata.

Parasti vakance radusies pāvesta nāves gadījumā, pāvesta atsacīšanās no amata baznīcas vēsturē ir notikusi ļoti reti. Šajā situācijā atsacīšanai no sava amata jābūt pāvesta paša vēlmei, brīvai un adekvātai, jo Romas katoļu baznīcas likumi izslēdz iespēju, ka kāda cita persona pieņem pāvesta atteikšanos no sava amata. Baznīcas stāvokli, kura atrodas Sede vacante režīmā, regulē apustuliskā konstitūcija Universi Dominici Gregis, kas tika parakstīta 1996. gadā pāvesta Jāņa Pāvila II laikā.^[1], bet 2013. gadā ar apustulisko dokumentu Normas Nonnullas pāvests Benedikts XVI vēlāk konstitūciju laboja, papildinot ar kārtību uz pāvesta ievēlēšanu.^[2] Gadījumā, ja pāvesta sēdeklis kļūst brīvs bīskapu sinodes vai Ekumeniskā koncila laikā, to atlaiž, balstoties uz baznīcas likumiem. Sede Vacante laikā nav tiesību mainīt nekādus likumus, to vidū pāvesta ievēlēšanas normas. Līdz ar pāvesta nāvi vai atsacīšanos savu varu zaudē valsts sekretārs un visu kongregāciju (ministriju) prefekti.

Kardinālu kolēģijas valsts pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sede vacante laikā baznīcas pārvaldi vada Kardinālu kolēģija ar galveno kardinālu jeb kamerlingu priekšgalā. Kolēģija organizē plenārsēdes, operatīvās sēdes un īpašas kongregācijas (mūsu izpratnē valsts pārvaldes iestāžu jeb ministriju darbs). Kongregāciju darbību Sede vacante laikā vada kamerlings kopā ar trijiem ievēlētiem kardināliem. Sēdēs piedalās visi vēlēttiesīgie kardināli, kuri ir ieradušies pirms konklāva. Visi lēmumi, kuri tiek pieņemti šajās sēdēs, paliek noslēpumā.

Kamerlinga pienākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā kardināla jeb kamerlinga galvenie pienākumi Sede vacante laikā ir: pāvesta prombūtnes laikā pāvesta aizvietošana, kā arī baznīcas finanšu un īpašumu pārzināšana. Kamerlings ir arī tā persona, kas pārliecinās par pāvesta nāvi. Tas notiek īpašā veidā, trīs reizes saucot viņu kristības vārdā. Nesaņemot atbildi, viņš paziņo "Pāvests patiešām ir miris" (Vere papa mortuus est). Agrāk kamerlings arī trīs reizes pieklaudzinājis ar speciālu sudraba āmurīti pa mirušā pāvesta pieri, bet mūsdienās tas netiek darīts. No minētā brīža sākas gatavošanās pāvesta bērēm, bet vēlāk konklāvam. Kamerlinga uzdevumos ietilpst arī piemiņas monētas izkalšanas organizācija, kā arī inaugurācijas Svētajā Misē jaunajam pāvestam Zvejnieka gredzena (anulus piscatoris) pasniegšana.

Kardinālu kolēģijas pienākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

pāvesta nāves gadījumā viņa mirstīgo atlieku sagatavošana novietošanai apskatei;
bēru ceremonijas rīkošana;
konklāva rīkošana un visas ar to saistītās lietas;
tāmes apstiprināšana konklāva norisei;
mirušā vai amatu atstājušā pāvesta atstāto dokumentu apskate;
mirušā vai amatu atstājušā pāvesta Zvejnieka gredzena un zīmoga anulēšana un salaušana;
garīgo meditāciju rīkošana, kuras vada divi garīgās kārtas locekļi.^[3]