Semikols

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
;
Semikols
Interpunkcija
apostrofs ’ '
daudzpunkte …, ...
defise -,
divpunkte ..
domuzīme , –, —, ―
iekavas [ ], ( ), { }, ⟨ ⟩
izsaukuma zīme !
jautājuma zīme ?
kols :
komats ,
pēdiņas « », “ ”, „ “
punkts .
pusiekava )
semikols ;
slīpsvītra /
vienpēdiņas ‘ ’
zvaigznīte *

Semikols ir pieturzīme, samērā spēcīga atdalītājpieturzīme. Galvenokārt tiek lietota atsevišķu salikta teikuma daļu nošķiršanai. Gramatiski bieži vien semikola vietā var tikt lietots komats.[1] Pirmais semikolu lietoja itāļu gleznotājs Alduss Manūcijs (Aldus Manutius) 1494. gadā,[2] lai atdalītu vārdus ar pretēju nozīmi.[3]

Līdzīgs simbols semikolam ir grieķu un baznīcslāvu valodas jautājuma zīme (;).

Lietojums latviešu valodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Semikols tiek lietots[1]

  • samērā patstāvīgu teikuma daļu atdalīšanai;
  • savstarpēji jēdzieniski atšķirīgu vienlīdzīgu teikuma locekļu grupu vai vienlīdzīgu teikuma komponentu atdalīšanai;
  • pakārtotu uzskaitījuma elementu atdalīšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Aina Blinkena. Latviešu interpunkcija (otrais, pārstrādātais izd.). Rīga : Zvaigzne ABC, 2009. 376. lpp. ISBN 978-9984-40-516-2.
  2. Lynn Truss. Eats, Shoots & Leaves: The Zero Tolerance Approach to Punctuation. New York : Gotham Books, 2004. 111. lpp. ISBN 1-59240-087-6.
  3. Lynne Truss. Eats, Shoots & Leaves, 2003. 77. lpp. ISBN 1-59240-087-6.