Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligons
| Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligons | |
|---|---|
| Семей полигоны | |
 18 000 km2 lielais Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligons pie Kurčatovas, netālu no Semejas un Karaghandi | |
| Koordinātas: 50°07′N 78°43′E / 50.117°N 78.717°EKoordinātas: 50°07′N 78°43′E / 50.117°N 78.717°E | |
| Valsts |
 Kazahstāna |
| Apgabals | Austrumkazahstānas apgabals |
| PSRS militārais objekts | Kodolieroču izmēģinājumu poligons |
| Darbības periods | 1949—1991 |
| Izmēģinājumu skaits |
456 (340 pazemes, 116 virszemes)[1] |
| Statuss | netiek izmantots |
| Platība | |
| • Kopējā | 18 000 km2 |
 Semipalatinskaskodolizmēģinājumu poligons Vikikrātuvē | |
Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligons (kazahu: Семей полигоны) ir bijušais kodolieroču izmēģinājumu poligons, pirmais un viens no lielākajiem PSRS militārajiem objektiem, izvietots Kazahstānas teritorijā netālu no Kurčatovas pilsētas. Laikā no 1949. līdz 1989. gadam poligonā norisinājās kodolieroču izstrādāšanas darbi. Kopumā tika veikti 456 izmēģinājumi — 340 pazemes un 116 virszemes sprādzieni.[1] Poligonu slēdza 1991. gadā.
Poligona vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Poligona teritorija aizņem 18 000 km2. Tas atrodas 150 km uz rietumiem no Semipalatinskas. Poligona teritorijas ziemeļu malā atrodas zinātnieku pilsēta Kurčatova, nosaukta par godu padomju atombumbas projekta vadītājam Igoram Kurčatovam. Laikā, kad tika izstrādāti kodolieroči, pilsēta bija slepena, to apzīmēja ar nosaukumu Semipalatinska-21.
Poligonam vietu Kazahstānas stepē 1947. gadā izvēlējās Lavrentijs Berija, kas tolaik bija politiskais Padomju atombumbas projekta vadītājs. Berija apgalvoja, ka poligona tuvumā nav apdzīvotu vietu, kas neatbilda patiesībai. Tuvējos ciemos un pilsētās dzīvoja ap 700 000 iedzīvotāju.[2] Izmēģinājumiem nepieciešamās struktūrvienības un laboratoriju kompleksu uzcēla ieslodzītie no Gulaga. Pirmais atombumbas izmēģinājums notika 1949. gadā. Sprādziens notika atmosfērā, izraisot apkārtnes radioaktīvo piesārņojumu. Pavisam tika veikti 116 virszemes sprādzieni. Vēlāk, kad 1963. gada 5. augustā Maskavā tika parakstīts PSRS, ASV un Lielbritānijas Līgums par kodolizmēģinājumu aizliegumu atmosfērā, kosmiskajā telpā un zem ūdens, poligonā tika veikti 340 pazemes sprādzieni (ar mazāku radioaktīvo vielu izmeti atmosfērā). Pēdējie kodolizmēģinājumi poligonā notika 1989. gadā.[1]
1991. gada 29. augustā Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs poligonu oficiāli slēdza.
Pēc slēgšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc PSRS sabrukuma un militāristu aiziešanas no poligona, tā pazemes tuneļos bija palicis ievērojams plutonija daudzums — 200 kg. Pēc ASV zinātnieku iniciatīvas, sadarbībā ar Krieviju un Kazahstānu tika izplānota un paveikta slepena operācija (1996—2012). Pazemes tuneļi tika aizpildīti ar speciālu betonu, nodrošinot plutonija apglabāšanu, un novēršot apdraudējumu, ka kodolmateriālus savā rīcībā varētu iegūt teroristi. Projekts izmaksāja 150 miljonus dolāru, to finansēja ASV Nanna-Lugāra programmas ietvaros (nosaukta ASV senatoru vārdos), kuras mērķis bija samazināt masu iznīcināšanas ieroču draudus, kas radās pēc kontroles zuduma PSRS sabrukuma rezultātā.[3][4][5][6]
Mūsdienās poligons ir kļuvis par vislabāk izpētīto kodolizmēģinājumu vietu pasaulē, un tas atvērts apmeklētājiem.[7]
Radiācijas ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Poligona aktīvās darbības laikā tika slēpta informācija par kodolizmēģinājumu iespējamo radiācijas ietekmi uz tuvējo apdzīvoto vietu iedzīvotājiem. Pēdējo 40 gadu laikā veikti daudzi pētījumi, tai skaitā Kembridžas laboratorijās pētīti asins paraugi, konstatētas DNS mutācijas saņemtā apstarojuma ietekmē. Atsevišķos rajonos konstatēta paaugstināta saslimšana ar atsevišķiem vēža veidiem. Tomēr zinātniskie pētījumi nav viennozīmīgi, un dažkārt radiācijas ietekme nav pierādāma. Tomēr kopumā tiek vērtēts, ka kodolizmēģinājumu rezultātā izplatītais radioaktīvais piesārņojums ietekmējis veselības stāvokli apmēram 200 000 iedzīvotājiem.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «The lasting toll of Semipalatinsk’s nuclear testing». Bulletin of the Atomic Scientists.
- ↑ «The world's worst radiation hotspot». The Independent.
- ↑ Александр Чебан, Снести плутониевую гору: как США, Россия и Казахстан тайно делали мир безопаснее Arhivēts 2019. gada 4. maijā, Wayback Machine vietnē. // Пир-центр, 25.08.2013
- ↑ Plutonium Mountain: Inside the 17-Year Mission to Secure a Legacy of Soviet Nuclear Testing Arhivēts 2016. gada 6. decembrī, Wayback Machine vietnē., Eben Harrell & David E. Hoffman, Belfer Center for Science and International Affairs, Harvard University, 15 August 2013
- ↑ The Washington Post — США, Россия и Казахстан обеспечили безопасность плутония, не дав ему попасть в руки террористов Arhivēts 2019. gada 30. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (U.S. Russia and Kazakhstan secured plutonium before terrorists got it, august 21, 2013)
- ↑ Секреты Семипалатинска: как в Средней Азии удалось предотвратить кражу ядерных материалов — Secrets of Semipalatinsk: How nuclear theft was averted in Central Asia // Christian Science Monitor, 28/08/2013
- ↑ «Semipalatinsk Test Site: How to Visit, History and Future Caravanistan». Caravanistan (en-US). Skatīts: 2018-02-01.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligons.- National Nuclear Center of Kazakhstan website
- nuclearweaponarchive.org/ on the Soviet nuclear program