Senās Romas armija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kad Roma vēl bija republika, tai pastāvīgas armijas vēl nebija. Militārās vienības veidoja “mājas sargi” — ar visdažādāko bruņojumu apgādāti kājnieki, savākti no apkārtējo apdzīvoto vietu iedzīvotājiem.

Armijas veidošanās sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvojoties impērijas periodam, armiju nācās reformēt. Bija nepieciešami kaujinieki, kas varēja piedalīties ilgstošos karagājienos un nebūtu piesaistīti pie savas tuvējās saimniecības. Sākumā maz bija tādu, kas vēlētos brīvprātīgi pamest savu saimniecību lai kalpotu armijā. Tomēr, laika gaitā, pieaugot iedzīvotāju skaitam Itālijas pussalā, brīvas zemes kļuva arvien mazāk. Palielinājās nabadzīgo bezzemnieku skaits. Viņi visbiežāk arī kļuva par rekrūšiem — profesionāliem karavīriem, kas kalpoja armijā no 16 līdz 20 gadiem.

Armijas briedums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skaitliski lielāko un kvalitatīvi visaugstāko līmeni romiešu armija sasniedza Jūlija Cēzara laikā, tātad apmēram 1. gs. p.m.ē. vidū. Augustam pārņemot valdīšanas grožus 27.g. p.m.ē., viņa pakļautībā nonāca jau vairākas spēcīgas armijas — apmēram 60 leģioni. Tomēr tā bija jau pārāk liela armija, kuras uzturēšana vairs nebija impērijai pa spēkam. Tādēļ Augusts to samazināja līdz 28 leģioniem (ap 150 000 vīru).

Katrs leģions parasti sastāvēja no aptuveni 5500 vīriem, kuri bija ļoti labi apmācīti. Leģionu komandēja legāts un vairāki viņa palīgi — tribūni. Katrs leģions bija sadalīts 10 kohortās ar 480 karotājiem katrā. Savukārt kohorta apvienoja 6 centūrijas ar 80 vīriem katrā.

Armijas bruņojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romiešu armijas bruņojuma demonstrācija

Leģionu bruņojums un tehniskais aprīkojums bija standartizēti visā impērijā. Tos masveidā izgatavoja atsevišķos amatniecības centros. Katrs bruņojuma priekšmets vai ieroču veids bija rūpīgi izvēlēts un nepārtraukti pilnveidots, balstoties uz kaujās uzkrāto pieredzi. Vienlīdz liela uzmanība tika veltīta leģionāru aizsardzībai un to kaujas spēju saglabāšanai, kā arī uzbrukuma tehniskajam nodrošinājumam. Tā, ja sākotnēji kareivju ķermeni aizsargāja viegls metāla stiepļu bruņu krekls, tad vēlāk to aizstāja ar metāla plāksnēm. Tas bija dārgāk, bet daudz drošāk. Neskaitāmas modifikācijas pārdzīvoja arī ķiveres.

Rūpīgi tika konstruēti vairogi. Parasti tie tika salīmēti no vairākām plānām koka plāksnēm, bet apmales tika apdarinātas ar metāla aplocēm. Tādējādi romiešu vairogi bija reizē izturīgi un viegli. Tie bija izliekti, aptverot karavīra ķermeņa kontūras.

Galvenais leģionāra uzbrukuma ierocis bija vairāk nekā 2 metrus garš šķēps ar asu dzelzs uzgali. Katram leģionāram bruņojumā bija 2 šādi šķēpi. Turpretī leģionāra zobens bija samērā īss - 61 cm - tas bija domāts drīzāk duršanai nekā ciršanai, tātad neaizvietojams tuvcīņas ierocis. Zobens bija jānēsā zobena makstī piekārts pie jostas labajā pusē. Kreisajā pusē bija vēl duncis, bet 1. gadsimta beigās tas bija no bruņojuma noņemts.

Obligātajā leģionāra bruņojumā bija vēl kaplis, zāģis, groziņš un ķēde, kas bija nepieciešami nometņu ierīkošanai, leģionam pārgājiena laikā apmetoties atpūtā vai naktsguļā. Parasti nometnes vidū bija altāris upurēšanai un telts kur apmetās karavadonis. Apkārt karavadoņa teltij bija karavīru teltis. Pūniešu karu laikā 3.-2. gs. p.m.ē. romieši izveidoja arī spēcīgu jūras kara floti, patapinot militārās kuģošanas pieredzi no grieķiem. Romiešu armijai kļūstot profesionālai arī tās bruņojums tika standartizēts, bet ieroči tika ražoti masveidā.

Romiešu cietokšņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstu līmeni sasniedza romiešu cietokšņu būvniecības māksla. Agrīnā Romas periodā cietokšņi parasti tika būvēti no baļķiem, bet kopš 2. gs. cietokšņu sienas gandrīz vienmēr bija no akmens. Tipiska cietokšņa iekšienē bez kazarmām parasti bija arī klēts, hospitālis, amfiteātris un citas būves. Netika aizmirsta arī higiēna — katrā cietoksnī bija organizēta ūdens padeve un kanalizācija. Neiztrūkstoši elementi bija pirts un atejas. Tas viss, lai gan prasīja lielus līdzekļus, tomēr nodrošināja labu karotāju veselību, tātad arī to cīņas spēju.

Armijas degradācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomēr ilgstošas karadarbības rezultātā cietokšņi un pilsētas bieži tika izpostīti, to infrastruktūra pamesta novārtā. Savukārt armijas vienībām nācās veikt biežus pārgājienus karalaika apstākļos, bez pienācīgas atpūtas un sagatavošanās. Šādā situācijā strauji sāka izplatīties epidēmijas, kas tūkstošiem pļāva gan civiliedzīvotājus, gan armijas daļas. Tas arvien vairāk noplicināja cilvēku resursus, līdz tie palika tik maz, ka nespēja vairs pat sevi atražot.

Sākot izpausties cilvēku resursu deficītam, Roma mēģināja to kompensēt uz barbaru algotņu rēķina. Vairumā gadījumu tie nāca no ģermāņu ciltīm. „Atšķaidot” romiešu armiju ar barbaru algotņiem uz laiku izdevās aizlāpīt cilvēku resursu deficītu, bet ilgākā laika posmā šāda politika radīja citas sekas. Algotņiem bija pavisam cita cīņas motivācija. Ja Romas pilsoņiem vismaz viens no stimuliem bija savas valsts intereses, tad algotņiem šādu stimulu nebija. Tos interesēja tikai atalgojums un kara laupījums kā papildus „prēmija”. Pieaugot algotņu īpatsvaram Romas armijā, tā arvien vairāk sāka zaudēt nacionāli patriotisko identitāti un līdz ar to vienu no svarīgākajiem cīņas motīviem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka algotņiem nereti nācās cīnīties pašiem pret saviem asins brāļiem. Tā, pēc Adrianopoles kaujas Rietumromas armijā ģermāņu karavīri sasniedza sešdesmit procentus. Šo procesu rezultātā arvien vairāk kritās arī Romas armijas militārais potenciāls, tās cilvēcisko resursu kvalitāte.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]