Senās Romas pilsētas

Pilsētas Senajā Romā bija tās saimnieciskais un sociālās infrastruktūras pamats. Bagātākās un lielākās pilsētas bija izvietotas gar Vidusjūras piekrasti, kā arī upju ielejās, kur pati Vidusjūra bija svarīgākā šīs infrastruktūras sastāvdaļa.

Jūras ceļi, kas savienoja daudzās impērijas pilsētas, nodrošināja aktīvu preču apmaiņu starp dažādiem reģioniem. Tas ļāva padziļināt atsevišķu reģionu specializāciju, attīstīja darba dalīšanu, veicināja aktīvu tirdzniecību. Savukārt sauszemes ceļi savienoja iekšzemes pilsētas un provinces, kā arī ar jūras piekrasti. Rezultātā Romas impērija veidojās par daudz lielākā mērā integrētu, daudzfunkcionālu saimniecisku sistēmu, ar nesalīdzināmi lielāku ekonomisko potenciālu nekā tas bija iespējams Senajā Grieķijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētu aizsākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēl pirms Senās Romas izveidošanās pilsētbūvniecībai zināmajā pasaulē jau bija vairāku gadu tūkstošu ilga vēsture. Tā Senā Grieķija faktiski sastāvēja no pilsētvalstīm. Tādēļ romiešu pilsētbūvniecībā pamatā dominēja grieķu celtniecības tehnika un arhitektūra, it īpaši sabiedrisko ēku celtniecībā. Grieķu celtniecības stils bija īsta māksla. Tomēr romieši pilsētbūvniecībā 3. gs. p.m.ē. ienesa revolucionāras izmaiņas. Tās bija saistītas ar betona izgudrošanu. Betona izmantošana celtniecībā ļāva būvēt arkveida ēku elementus, ko nepazina grieķi. Rezultātā kļuva iespējams būvēt lielas un plašas celtnes, sarežģītus būvju kompleksus.

Pilsētas ārpus Itālijas un Grieķijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turpretī citi Romas impērijas reģioni, piemēram, Gallija vai Britānija pilsētbūvniecību tās pilnā vārda nozīmē vēl nepazina. Šajos reģionos vietējo cilšu centri parasti bija pilskalni. Tādēļ urbanizācijas process šādos reģionos bija dramatisks — tas pilnībā mainīja līdzšinējo cilšu un tautu dzīvesveidu. Plaši izpletās arī galvaspilsēta — Romas iedzīvotāju skaits pēc daudzu speciālistu domām Jūlija Cēzara laikā varēja būt ap 1 miljonu. ^[1]