Sengrieķu filozofija
Sengrieķu filozofija ir filozofijas attīstības periods, kas sākās 6. gadsimtā pirms mūsu ēras un turpinājās līdz hellēnisma periodam (apmēram 4. gadsimts p.m.ē.). Šis periods tiek uzskatīts par Rietumu filozofijas pamatakmeņiem, jo tieši sengrieķu filozofi izveidoja daudzas no filozofijas pamatjēdzieniem un metodēm, kas ietekmēja visas turpmākās Eiropas intelektuālās tradīcijas. Sengrieķu filozofija koncentrējās uz tādiem jautājumiem kā dabas izcelsme, cilvēka eksistence, ētika, politika un zināšanu iegūšana.
Sengrieķu filozofu, īpaši Platona un Aristoteļa, idejas tika integrētas kristīgajā teoloģijā, veidojot viduslaiku filozofijas pamatu.
Sengrieķu filozofijas periodi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Pirmssokrātiskā filozofija (6.–5. gadsimts p.m.ē.)
- Šajā periodā filozofi galvenokārt pētīja dabu un tās pamatprincipus. Galvenie pārstāvji:
- Taless — uzskatīja, ka visu pamatā ir ūdens.
- Anaksimandrs — ieviesa jēdzienu apeiron (bezgalīgais).
- Heraklīts — pazīstams ar teicienu "viss plūst" (panta rhei), uzsverot, ka pasaule pastāvīgi mainās.
- Pitagors — uzskatīja, ka skaitļi ir visas realitātes pamatā.
- Šajā periodā filozofi galvenokārt pētīja dabu un tās pamatprincipus. Galvenie pārstāvji:
- Klasiskā filozofija (5.–4. gadsimts p.m.ē.)
- Šajā periodā filozofija pārvērtās no dabas izpētes uz cilvēka un sabiedrības jautājumiem. Galvenie pārstāvji:
- Sokrats — slaveni ar savu dialoģisko metodi un uzsvaru uz ētiku un pašizziņu.
- Platons — izveidoja ideju teoriju, uzskatot, ka patiesā realitāte ir ideju pasaule.
- Aristotelis — izveidoja sistemātisku filozofijas sistēmu, kas ietvēra loģiku, ētiku, politiku un dabas zinātnes.
- Šajā periodā filozofija pārvērtās no dabas izpētes uz cilvēka un sabiedrības jautājumiem. Galvenie pārstāvji:
- Hellēnisma filozofija (4.–1. gadsimts p.m.ē.)
- Pēc Aleksandra Lielā nāves sākās hellēnisma periods, kurā filozofija kļuva praktiskāka un koncentrējās uz indivīda laimi un garīgo mieru. Galvenās skolas:
- Stoicisms (Zēnons no Kitijas) — uzsvēra likteņa pieņemšanu un garīgo mieru.
- Epikūrisms (Epikūrs) — centās uz dzīvi bez sāpēm un baiļu.
- Skepticisms (Pirons) — apšaubīja iespēju iegūt patiesas zināšanas.
- Pēc Aleksandra Lielā nāves sākās hellēnisma periods, kurā filozofija kļuva praktiskāka un koncentrējās uz indivīda laimi un garīgo mieru. Galvenās skolas:
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sengrieķu filozofija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
|