Sengrieķu valoda

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sengrieķu valoda
Ἑλληνική
Hellēnikḗ
Valodu lieto: vispirms Vidusjūras reģiona austrumos, vēlāk sengrieķu kolonijās un citur, no 800. līdz 300. gadam p.m.ē. (literāri līdz 600. gadam m.ē.)
Pratēju skaits:
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Sengrieķu valoda
 
Rakstība: Grieķu alfabēts
Valodas kodi
ISO 639-1: nav
ISO 639-2: grc
ISO 639-3: grc 
AncientGreekDialects (Woodard) en.svg Sengrieķu valodas dialekti

Sengrieķu valoda (Ἑλληνική, Hellēnikḗ) ir indoeiropiešu valodu saimes valoda, sens grieķu valodas attīstības līmenis. Tajā runāja Senajā Grieķijā dzīvojošie cilvēki no 800. līdz 300. gadam p.m.ē. Tā balstījās uz mikēniešu grieķu valodu, kurā cilvēki Senajā Grieķijā runāja pirms 800. gada p.m.ē. Sengrieķu valodai bija dažādi dialekti. Pēc 300. gada p.m.ē. sekoja koinē grieķu valoda, kas bija izplatītākais sengrieķu valodas dialekts. Slavenākie darbi, kas sarakstīti sengrieķu valodā, ir Homēra eposi “Iliāda” un “Odiseja”.

Dialekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sengrieķu valodā izšķir četrus galvenos dialektus — joniešu—atiešu (Mazāzijas Jonijā, Jonijas salās un Atikā), ahajiešu (Tesālijā, Beotijā, Arkādijā, Kiprā), eoliešu un doriešu (Spartā un Krētā).[1] Sīkākā iedalījumā izdala arī vēl citus dialektus, piemēram, pēdējā laikā par patstāvīgu uzskata Krētas salas dialektu.[1] Pēc 300. gada p.m.ē., saplūstot sengrieķu valodas dialektiem, radās koinē grieķu valoda (tiek saukta arī par kopīgo grieķu valodu un Aleksandra dialektu). Tā bija pirmā vienojošā valoda visā Vidusjūras reģiona austrumu pusē, vēlāk tā kļuva par lingua franca arī citās apkārtējās zemēs. Koinē grieķu valoda ir mūsdienu grieķu valodas priekštece.

Fonoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sengrieķu valodas fonoloģija ir rekonstruēta. Tā laika gaitā ir mainījusies, tāpēc vislielāko uzmanību parasti pievērš 5. gadsimtā p.m.ē. izmantotajam atiešu dialektam, kurā savus darbus rakstīja daudzi sengrieķu filozofi.

Līdzskaņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bilabiāls Dentāls Velārs Glotāls
Nazāls μ (m) ν (n) γ (ŋ)
Slēdzenis balsīgs β (b) δ (d) γ (ɡ)
nebalsīgs π (p) τ (t) κ (k)
aspirēts φ () θ () χ ()
Berzenis σ (s) h
Vibrants ρ (r)
Laterāls λ (l)

Patskaņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšējais Pakaļējais
nenoapaļots noapaļots
Augsts ι (i ) υ (y )
Augsti vidējs ε ει (e ) ο ου (o )
Zemi vidējs η (ɛː) ω (ɔː)
Zems α (ä ä)

[oː] pārveidojās par [uː], iespējams pēc 4. gadsimta p.m.ē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Grieķu valoda». valoda.ailab.lv. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]