Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.
Senaustrumslāvu valoda (baltkrievu: агульная ўсходнеславянская мова, ukraiņu: давньосхіднослов'янська мова, krievu: древневосточнославя́нский язы́к), agrāk saukta par senkrievu valodu (рѹсьскъ ѩзыкъ — 'rusu valoda', baltkrievu: старажытнаруская мова, krievu: древнеру́сский язы́к, ukraiņu: давньоруська мова), bija 7. gadsimtā no slāvu pirmvalodas atdalījusies valoda, ko līdz 15. gadsimtam Kijivas Krievzemē un turpmākajās valstīs lietoja tur dzīvojušās austrumslāvu ciltis. Valodas pierakstam izmantoja kirilicu, bet pirmskristietības laikmetā tai, iespējams, bija pirmskirilicas rakstība, taču pierādījumi tam pašlaik nav atrasti, tomēr ir raksti glagolicā.
Senaustrumslāvu valoda fonētikas un gramatikas ziņā būtiski atšķiras no mūsdienu austrumslāvu valodām. Pirmsrakstniecības periodā notikušo fonētisko izmaiņu dēļ arī pati senaustrumslāvu valodas fonētika atšķiras no tās priekšteces slāvu pirmvalodas. Šo izmaiņu sākums ir novērojams jau agrīnākajos senaustrumslāvu valodas rakstveida avotos. Tālāk pārmaiņas turpinājās senaustrumslāvu valodā, no kuras pakāpeniski atdalījās krievu, ukraiņu un baltkrievu sarunvaloda, kas līdz 16.—17. gadsimtam sasniedza atsevišķu, bet cieši radniecīgu valodu īpašības.
Ukraina)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senaustrumslāvu valoda.
