Sennaru sultanāts

Sennaru sultanāta karte

Sennaru sultanāts jeb Fundžas sultanāts (arābu: سلطنة سنار, angļu: Sultanate of Sennar) bija vēsturiska islāma valsts Nīlas ielejā, mūsdienu Sudānas teritorijā. Tas pastāvēja no 1504. līdz 1821. gadam un bija viens no nozīmīgākajiem valstiskajiem veidojumiem Sudānas vēsturē pirms turku-ēģiptiešu varas nodibināšanas.

Sultanātu izveidoja fundžu valdnieki pēc Alodijas kristīgās valsts sabrukuma. Par valsts galvaspilsētu kļuva Sennara, kas atradās pie Zilās Nīlas. Sennaras sultanāts kontrolēja plašas teritorijas starp Nūbiju, Etiopiju, Sarkano jūru un Kordofānu.

Sultanāta politiskā sistēma balstījās uz sultāna varu, vietējo valdnieku pakļautību un cilšu aristokrātijas ietekmi. Valsts sabiedrība bija etniski un kultūras ziņā daudzveidīga, tajā dzīvoja fundži, arābu ciltis, nūbieši un citas Sudānas tautas.

Sennaru sultanāta laikā reģionā pastiprinājās islamizācija un arābu kultūras ietekme. Islāms kļuva par nozīmīgu politiskās leģitimitātes un sabiedriskās dzīves elementu, lai gan vietējās tradīcijas turpināja pastāvēt līdzās musulmaņu institūcijām.

Ekonomikā svarīga nozīme bija lauksaimniecībai, lopkopībai un tirdzniecībai. Sennara atradās uz tirdzniecības ceļiem starp Ēģipti, Etiopijas augstieni, Sarkano jūru un Sudānas iekšieni. Tika tirgots zelts, graudi, lopi, vergi un amatniecības izstrādājumi.

18. gadsimtā sultanāts pakāpeniski vājinājās iekšēju konfliktu, vietējo valdnieku autonomijas pieauguma un ārējā spiediena dēļ. 1821. gadā Sennaras sultanātu iekaroja Muhameda Ali Pašā Ēģiptes karaspēks, un tā teritorija tika iekļauta turku-ēģiptiešu pārvaldītajā Sudānā.

Vēsture

Sennaru sultanāts izveidojās 16. gadsimta sākumā pēc viduslaiku kristīgās Alodijas valsts sabrukuma. 1504. gadā fundžu valdnieks Amara Dunkass nodibināja jaunu politisku centru Sennarā pie Zilās Nīlas. Šis notikums tradicionāli tiek uzskatīts par sultanāta sākumu.

Sākotnējā periodā fundžu valdnieki nostiprināja kontroli pār Nīlas ieleju un pakļāva vairākas vietējās kopienas. Valsts paplašināšanās notika gan militāru kampaņu, gan politisku savienību veidā. Sennara kļuva par nozīmīgu reģionālo varas centru.

17. gadsimtā sultanāts sasniedza politiskās un ekonomiskās ietekmes augstāko punktu. Tā valdnieki uzturēja attiecības ar Osmaņu impēriju, Ēģipti, Etiopiju un citām kaimiņu zemēm. Šajā laikā pastiprinājās islāma zinātnieku un reliģisko institūciju nozīme.

18. gadsimtā centrālā vara kļuva vājāka. Vietējie valdnieki, cilšu līderi un militārās elites ieguva arvien lielāku patstāvību. Politiskā sadrumstalotība vājināja sultāna autoritāti un samazināja valsts spēju kontrolēt perifēros apgabalus.

1821. gadā sultanāts tika iekarots Ēģiptes karaspēka kampaņas laikā, ko vadīja Muhameda Ali Pašā dinastija. Pēc iekarošanas Sennaras sultanāts beidza pastāvēt kā neatkarīga valsts, un tā teritorija kļuva par daļu no turku-ēģiptiešu Sudānas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sennaru sultanāts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)