Septiņu Salu Republika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Septiņu Apvienoto salu Republika (grieķu: Ἑπτάνησος Πολιτεία, itāļu: Repubblica Settinsulare), pazīstama arī kā Septiņsalu Republika, bija autonoma federāla valsts Jonijas salās, kas pastāvēja no 1800. līdz 1807. gadam. Tā atradās Osmaņu Impērijas nominālā virsvarā un vienlaikus bija Krievijas Impērijas politiskajā un militārajā aizsardzībā. Republiku veidoja septiņas galvenās Jonijas salas — Korfu, Paksi, Lefkada, Kefalonija, Itaka, Zakinta un Kitira.
Republika tiek uzskatīta par pirmo autonomo grieķu pārvaldīto valsti kopš Bizantijas Impērijas sabrukuma 1453. gadā. Lai gan tā nebija pilnībā suverēna valsts, tās izveidei bija ievērojama nozīme vēlākajā grieķu politiskās pašapziņas un valstiskuma attīstībā.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Līdz 1797. gadam Jonijas salas vairākus gadsimtus atradās Venēcijas Republikas pārvaldībā. Pēc Venēcijas Republikas likvidēšanas saskaņā ar Kampoformio miera līgumu salas nonāca Francijas kontrolē. Francijas administrācija salās ieviesa revolucionārās reformas un likvidēja vairākas aristokrātijas privilēģijas, taču tās politika drīz izraisīja pretestību vietējās elites un daļas iedzīvotāju vidū.
1798. gadā Krievijas Impērija un Osmaņu Impērija, kas tajā laikā bija sabiedrotās cīņā pret Franciju, uzsāka kopīgu militāro operāciju Jonijas salās. Krievu un osmaņu flote admirāļa Fjodora Ušakova vadībā pakāpeniski ieņēma salas, bet 1799. gada martā pēc aplenkuma kapitulēja arī Francijas garnizons Korfu.
1800. gada 21. martā Konstantinopolē Krievijas un Osmaņu Impērijas pārstāvji parakstīja līgumu, ar kuru tika izveidota Septiņu Apvienoto salu Republika. Jaunajai valstij tika piešķirta plaša iekšējā autonomija, taču tā atzina Osmaņu sultāna virsvaru un tai bija jāmaksā ikgadējs mesls 75 000 piastru apmērā. Krievija savukārt ieguva nozīmīgu lomu republikas ārpolitikas un drošības jautājumos.
Sākotnējā, tā sauktā Bizantijas konstitūcija, izveidoja aristokrātisku pārvaldes sistēmu, kurā dominēja Jonijas salu muižniecība. Tas izraisīja sociālu un politisku neapmierinātību, un jau 1801. gadā sākās mēģinājumi reformēt valsts pārvaldi. 1803. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas paplašināja politisko pārstāvniecību, lai gan republika joprojām saglabāja izteikti aristokrātisku raksturu.
Republikas centrālās institūcijas atradās Korfu. Valsti veidojošajām salām bija ievērojama vietējā autonomija, taču tās pārstāvēja kopīgs Senāts. Šajā laikā politisko darbību sāka arī vairāki vēlāk nozīmīgi Grieķijas valstsvīri, tostarp Joannis Kapodistrijs, kurš vēlāk kļuva par pirmo neatkarīgās Grieķijas valsts vadītāju.
Napoleona karu laikā starptautiskā situācija strauji mainījās. Pēc Krievijas—Osmaņu kara sākuma 1806. gadā republikas stāvoklis kļuva arvien nestabilāks. 1807. gadā tās teritoriju apdraudēja arī Ali pašā spēki, bet republikas vadība nostiprināja Lefkadas aizsardzību. Šajā periodā Joannis Kapodistrijs organizēja salas aizsardzību un sadarbojās ar vairākiem grieķu militārajiem līderiem, kuri vēlāk piedalījās Grieķijas neatkarības karā.
Republikas pastāvēšana beidzās pēc Tilzītes miera līgumiem starp Napoleona Franciju un Krievijas imperatoru Aleksandru I 1807. gada jūlijā. Krievija piekrita nodot Jonijas salas Francijai. Augustā Francijas karaspēks ieradās Korfu un pārņēma republikas teritoriju, bet 1. septembrī Francijas ģenerālis Sezārs Bertjē paziņoja par tās pievienošanu Francijai.
Pēc 1807. gada Jonijas salas atkal nonāca Francijas pārvaldībā. Apvienotā Karaliste 1809.—1810. gadā ieņēma lielāko daļu salu, bet Korfu Francijas kontrolē saglabājās līdz 1814. gadam. 1815. gadā saskaņā ar Vīnes kongresa rezultātiem tika izveidota Lielbritānijas protektorātā esošā Jonijas salu Savienoto Valstu federācija. 1864. gadā Jonijas salas tika pievienotas Grieķijas Karalistei.
Valsts iekārta
[labot | labot pirmkodu]Septiņu Apvienoto salu Republika formāli bija federāla aristokrātiska republika. To veidoja septiņas galvenās Jonijas salas, un katrai no tām bija savas vietējās pārvaldes institūcijas. Centrālā likumdošanas un politiskā institūcija bija Senāts, kura rezidence atradās Korfu.
Saskaņā ar 1800. gada līgumu republika atzina Osmaņu sultāna virsvaru, tomēr Osmaņu administrācija tieši neiejaucās tās ikdienas pārvaldē. Krievijas Impērijai bija ievērojami lielāka faktiskā ietekme uz republikas politiku, īpaši tās ārpolitiku un militāro drošību.
Teritorija
[labot | labot pirmkodu]Republiku veidoja septiņas galvenās Jonijas salas:
Republikas nosaukums bija tieši saistīts ar šīm septiņām salām. Atsevišķos periodos tās kontrolē atradās arī dažas teritorijas Grieķijas kontinentālajā piekrastē, tostarp Parga.
Nozīme
[labot | labot pirmkodu]Septiņu Apvienoto salu Republikas pastāvēšana bija nozīmīgs posms mūsdienu Grieķijas politiskajā vēsturē. Tā nodrošināja grieķu elitei pieredzi valsts pārvaldē, diplomātijā un konstitucionālo institūciju darbībā. Republikas pārvaldes institūcijās savu politisko karjeru sāka Joannis Kapodistrijs, kuram vēlāk bija būtiska loma neatkarīgās Grieķijas valsts izveidē.
Lai gan republika pastāvēja tikai septiņus gadus un atradās lielvalstu politiskajā ietekmē, tā bija pirmā autonoma grieķu valsts veida politiskā vienība kopš Konstantinopoles krišanas 1453. gadā.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)