Serbijas cariste

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Serbijas caristes teritorija un mūsdienu Serbija (raustītā līnija)
Balkānu un Mazāzijas valstis, 1355

Serbijas cariste arī Serbijas impērija, vēsturnieku izmantots nosaukums viduslaiku Serbijas karalistes varenības augstākā punkta apzīmēšanai laikā no 1346. līdz 1371. gadam, kad serbi kontrolēja daļu mūsdienu Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes, Kosovas, Maķedonijas, Albānijas un Grieķijas, kā arī piespieda Otro Bulgārijas caristi kļūt par vasaļvalsti.

Serbijas varenības pieaugums sākās jau 13. gadsimtā, kad karaļa Uroša (1243.-1276.) valdīšanas laikā attīstījās derīgo izrakteņu ieguve un tirdzniecība, kas ļāva uzturēt lielāku armiju. Karaļa Miļutina (1282.-1321.) valdīšanas laikā serbi gūst vairākas uzvaras pret bizantiešiem.

Imperiālais posms aizsākas 1346. gada Ziemasvētkos, kad pēc veiksmīgu karagājienu sērijas, 1331. gadā tēva troni sagrābušais Serbijas karalis Stefans Dušans kronējas par serbu un grieķu imperatoru. Serbu iekarojumiem palīdz Bizantijā notiekošais troņa pretendentu pilsoņu karš. Dušans parasti iekaroja pilsētas tās aplencot, un nevadīja nevienu kauju pret pretinieka armiju. Ambiciozais Dušans cerēja, ka viņa valstij izdosies pilnībā sagraut un aizvietot ietekmi zaudējušo Bizantijas impēriju. Dušans arī paaugstināja Serbijas pareizticīgās baznīcas vadītāju no arhibīskapa par patriarhu, tā nostādot to vienādā līmenī ar Konstantinopoles patriarhu. Laikā no 1549. līdz 1354. gadam Dušans izdeva likumu kodeksu, kurā apvienoja serbu baznīcas un Bizantijas impērijas likumu tradīcijas. 1355. gadā ar 80 000 kareivju lielu armiju Stefans Dušans devās iekarot Konstantinopoli, taču negaidīti mira, un armija atkāpās.[1]

Troni mantoja viņa dēls Stefans Urošs, kura laikā valsti sāka apdraudēt jauns ienaidnieks - Osmaņu sultanāts. Turkus uz Eiropu pārcelties aicināja Bizantijas imperators Joanns VI Kantakūzens (1347.-54.), kas viņus vēlējās izmantot kā sabiedrotos pret serbiem. 1371. gada 26. septembrī Bulgārijas teritorijā turki smagi sakāva serbu armiju. Serbija zaudēja lielāko daļu iekaroto teritoriju un sadalījās feodālās teritorijās, kas tikai formāli atzina cara varu. Stefans Urošs mira neatstājot mantinieku 1371. gadā un viduslaiku serbu valsts varenības noriets turpinājās. 1389. gada 28. jūnija Kosovas kauja serbu vēsturē iegājusi kā Serbijas varenības sagrāves simbols. Līdz 1459. gadam turki bija ieņēmuši visu Serbijas teritoriju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]