Serbijas egle

Serbijas egle; Picea abies
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Kailsēkļi (Pinophyta)
Klase	Skujkoku klase (Pinopsida)
Rinda	Priežu rinda (Pinales)
Dzimta	Priežu dzimta (Pinaceae)
Ģints	Egles (Picea)
Suga	Serbijas egle (P. omorika)
Izplatība
	; Serbijas egļu dabiskās izplatības areāls Serbijā un Bosnijā
	Serbijas egle Vikikrātuvē

Serbijas egle (latīņu: Picea omorika) ir vienmāju priežu dzimtas mūžzaļš skujkoks. Dabā ļoti reti sastopama kokaugu suga, kas aug Serbijā un Bosnijā un Hercegovinā. Bieži tiek kultivēta un audzēta apstādījumos.

Atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugu 1875. gadā atklāja serbu botāniķis Josifs Pančičs uz Taras kalna pie Zaovinas ciema. Latīņu nosaukums "omorika" tika dots pēc šīs sugas vietējā nosaukuma serbu valodā. Serbijā sugu sauc arī par Pančiča egli (serbu: Панчићева оморика) par godu atklājējam.

Augšanas rajons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Serbijas egle aug gandrīz tikai ap 60 hektāru lielā rajonā Drinas upes ielejā rietumu Serbijā un austrumu Bosnijā un Hercegovinā, Višegradas apkaimē augstumos ap 800—1600 metru v.j.l. kaļķakmens kalnos. Vēlāk atrastas vēl trīs mazas atsevišķas augšanas vietas.^[1] Abās valstīs egle tiek aizsargāta ar liegumu izveidi visās augšanas vietās.^[2]^[3] Līdz pleistocēna ledus laikmetam bijusi plaši izplatīta Eiropā.^[4]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Serbijas egles parastais augstums ir ap 20 metru, var sasniegt līdz 40 metriem. Stumbra diametrs var sasniegt 1 metru.^[4] Vainags šauri piramidāls, gandrīz kolonnas veida ar īsiem, atstāvošiem piepaceltiem zariem. Augstāk kalnos sastopami eksemplāri ar šaurāku, zemāk — ar platāku vainagu. Jaunie dzinumi pelēkbrūni, dzeltenbrūni vai gaišbrūni, ar daudziem matiņiem.

Miza plāna, tumši brūna. Skujas 10—20 mm garas, zilgani zaļas, saplacinātas. Čiekuri 4—7 cm gari, paplašināti vidusdaļā, jauni tumši violeti līdz gandrīz melniem, briedumā tumši brūni.^[5]^[6] Čiekuri parādās 12—15 gadu vecumā. Dabā dzīvo līdz 300 gadiem.^[7]

Audzēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpus dabiskā areāla Serbijas eglei ir liela nozīme dārzkopībā, jo tā ir dekoratīvs koks lielos parkos, Ziemeļeiropā un Ziemeļamerikā to augstu vērtē par interesanto vainaga formu un spēju augt dažādās augsnēs, ieskaitot sārmainas, mālainas, skābas un smilšainas augsnēs, lai gan tās dod priekšroku mitram smilšmālam. Turklāt mežsaimniecībā to audzē nelielos daudzumos Ziemsvētku eglīšu, koka un papīra ražošanai, it īpaši Ziemeļeiropā, lai gan lēnākā augšana padara to mazāk noderīgu nekā parasto egli.

Ierobežotā areāla dēļ tās nav svarīgs savvaļas dzīvnieku barības avots, bet nodrošina paslēptuves putniem un maziem zīdītājiem.

Ziemcietīgas, relatīvi dūmu un gāzu izturīgas. Vairumā gadījumu nav prasīgas pret augsnes un klimatiskajiem apstākļiem, taču, tāpat kā parastā egle, gaisa mitruma prasīgas.

Papildus klasiskajai augstkalnu šaurvainaga formai, izveidotas arī šķirnes ar ķegļveida vainagu (Gnom), ar ilgstoši dzeltenām skujām (Aurea), bezstumbra ložņājoša forma (Expansa), pundurformas (Nana, Karel, Minima), ar nokareniem zariem (Pendula Bruns) un citas.^[7]^[8]