Sibīrijas dzērve

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sibīrijas dzērve
Leucogeranus leucogeranus
(Pallas, 1773)
Sibīrijas dzērve zoodārzā
Sibīrijas dzērve zoodārzā
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaDzērvjveidīgie (Gruiformes)
DzimtaDzērvju dzimta (Gruidae)
ApakšdzimtaDzērvju apakšdzimta (Gruinae)
ĢintsDzērves (Grus)
SugaSibīrijas dzērve (Leucogeranus leucogeranus)

Sibīrijas dzērve (Leucogeranus leucogeranus), zināma arī kā Sibīrijas baltā dzērve vai sniega dzērve, ir putns no dzērvju dzimtas (Gruidae). Sibīrijas dzērves ir endēmas Krievijas ziemeļu teritorijām.Tās ir atšķirīgas no citām dzērvju sugām, gandrīz visu pieaugušo īpatņu lielākās ķermeņa daļas apspalvojums ir sniegbalts. Sibīrijas dzērvēm ir divas populācijas Krievijas rietumu un austrumu daļas arktiskajā tundrā. Austrumu populācija ziemā migrē uz Ķīnu, bet rietumu populācija ziemo Irānā, agrāk tā migrēja uz Indiju. Šīs dzērves, salīdzinot ar citām, migrējot pārvar vislielākos attālumus. To populācija, īpaši rietumu areālā, 20. gadsimtā ir krasi samazinājusies, kam par iemeslu ir medības to migrācijas ceļos un biotopu degradācija. Tiek lēsts, ka 2010. gadā pasaulē bija aptuveni 3200 šīs sugas putnu, kas galvenokārt pieder austrumu populācijai, un apmēram 95% no tiem ziemo Pojanhu ezera baseinā Ķīnā - biotopā, kuru var ietekmēt Triju aizu aizsprosts. Sibīrijas rietumos savvaļā sastopamas tikai ap desmit baltajām dzērvēm.

Taksonomija un sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas dzērvi 1773. gadā aprakstīja Pīters Saimons Pallass, un tai tika dots nomenklatūras nosaukums Grus leucogeranus.[1][2] Sugas nosaukums radies no sengrieķu valodas vārdiem leukos (balts) un geranos (dzērve).[3]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas dzērve ir liels putns: augstums ap 140 cm, spārnu plētums 2,1–2,3 m, svars 5–8,6 kg. Pieaugušiem putniem galvas priekšpusē ap acīm un knābi matojuma nav, āda šajā vietā tiem ir koši sarkanā krāsā. Nepieaugušajiem īpatņiem uz sejas ir matojums brūnganā krāsā. Radzene ir sarkanīga vai gaiši dzeltena. Knābis ir garš (garākais starp visām dzērvēm), sarkans.[4] Ķermeņa lielākās daļas apspalvojums ir balts, izņemot pirmās pakāpes melnās segspalvas uz spārniem un bastarda spārnu (alulu). Kājas ir garas, sarkanīgi rozā krāsā. Jaunām Sibīrijas dzērvēm galvas priekšpuse ir gaiši dzeltena; matojums ir brūngani sarkans, ar gaišiem plankumiem uz kakla un zoda. Reizēm tiek atrastas jaunas baltas Sibīrijas dzērves ar sarkaniem plankumiem mugurpusē, uz kakla un sānos. Pirmos sešus mēnešus putnēnu acis ir zilas, pēc tam kļūst dzeltenas.[5][6][7][8][9]

Sibīrijas dzērvju sauciens ir stipri atšķirīgs no vairuma dzērvju saucieniem. Seksuālais dimorfisms (redzamas atšķirības starp dažāda dzimuma īpatņiem) gandrīz nav izteikts, vienīgi tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes un viņiem ir garāks knābis. Vairošanās sezonā Sibīrijas dzērves bieži iemērc savus knābjus dubļos un smērē tos uz spalvām.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas dzērve Tennōji Zoo Japānā

Sibīrijas dzērvju apdzīvotā teritorija agrāk atradās starp Urāliem un Obas upi uz dienvidiem līdz Išimas un Tobolas upēm un uz austrumiem līdz Kolimas reģionam. Populācijas apjoms samazinājās, mainoties zemes izmantojumam, mitrāju nosusināšanai, lauksaimniecības paplašināšanai un medībām to migrācijas ceļos. Mūsdienās Sibīrijas dzērvju apdzīvotais apgabals ir ierobežots ar diviem reģioniem, kas ir ļoti atšķirīgi. Rietumu apgabals atrodas Obas, Kondas un Sosvas upju baseinos, otrs apgabals ar daudz lielāku populāciju atrodas Jakutijā starp Janas un Alazejas upēm.[6] Līdzīgi lielākajai daļai dzērvju, arī Sibīrijas dzērve apdzīvo seklus purvus un mitrājus, taču bieži barojas dziļākā ūdenī nekā citas dzērves. Gadu no gada gan ziemošanai, gan ligzdošanai tiek izmantotas vienas un tās pašas vietas.[4] Rietumu populācija ziemo Irānā, daži indivīdi agrāk ziemoja Indijā uz dienvidiem līdz Nāgpurai un austrumiem līdz Bihārai. Austrumu populācijas ziemo galvenokārt Pojanhu ezera apgabalā Ķīnā.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīs dzērves galvenokārt barojas ar augiem, kaut arī ir visēdājas. Vasarā tās barojas ar virkni augu, ieskaitot verartres (Veratrum misae) saknes, melnās vistenes (Empetrum nigrum sēklas), ēd arī mazos grauzējus (lemingus un strupastes (Voles)), sliekas un zivis. Pavasarī un vasarā uzturā ietilpst arī citu putnu olas, kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki, dzērvenes, zemūdens grīšļi. Ziemas migrācijas laikā putni ēd galvenokārt augu pārtiku: ar barības vielām bagātus sakneņus un ūdens augu bumbuļus.

Barojoties ar zemūdens veģetāciju, Sibīrijas dzērves bieži pilnībā iegremdē galvas zem ūdens. Izdodot sauciena skaņas, putni izstiepj kaklu uz priekšu.[6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmēram aprīļa beigās un maija sākumā Sibīrijas dzērves atgriežas arktiskajā tundrā.[10] Ligzda parasti atrodas ezera malā purvainā zemē un to parasti ieskauj ūdens. Lielāko daļu olu tās dēj jūnija pirmajā nedēļā, kad tundrā nav sniega. Parasti tiek izdētas divas olas. Tēviņš perēšanas laikā atrodas netālu un sargā ligzdu. Perēšana ilgst apmēram 27 līdz 29 dienas. Jaunie putni pamet ligzdu apmēram pēc 80 dienām. Jauno putnu agresijas dēļ parasti izdzīvo tikai viens putnēns.

Statuss un aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas dzērves aizsardzības memoranda parakstītāji

Šīs dzērves statuss ir kritisks, tiek lēsts, ka pasaulē ir tikai aptuveni 3200–4000 šīs sugas īpatņu, gandrīz visi tie pieder austrumu populācijai. No 15 dzērvju sugām šī ir viena no visvairāk apdraudētajām (Amerikas dzērve (Whooping crane), kam 2018. gadā bija tikai 750 īpatņi, ir sastopama vēl retāk). Rietumu populācijas apjoms 2002. gadā bija samazinājies līdz četriem indivīdiem un tika uzskatīts, ka tā ir iznīcināta, taču viens indivīds tika novērots Irānā 2010. gadā. Ziemošanas vietā Pojanhu ezera apgabalā Ķīnā uzturas aptuveni 98% populācijas, un to apdraud hidroloģiskās izmaiņas, ko izraisa Triju aizu aizsprosts un citi ūdenstilpju attīstības projekti.

Sibīrijas dzērvēm draud izmiršana, un tās ir iekļautas Starptautiskās dabas aizsardzības savienības Sarkanajā grāmatā, kā arī Krievijas Sarkanās grāmatas starptautiskajos sarakstos.

Nozīme kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas pamatiedzīvotājiem – jakutiem un jukagiriem baltā dzērve ir svēts putns, kas saistīts ar sauli, pavasari un laipnajiem debesu gariem ajyy. Jakutu eposā Olonho šamaņi un šamanes pārtop par baltām dzērvēm.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Check-list of Birds of the World. Volume 2. Cambridge, Massachusetts : Harvard University Press. 1934. 153. lpp.
  2. Peter Simon Pallas. Reise durch verschiedene Provinzen des Russischen Reichs. Volume 2. St. Petersburg : Academie der Wissenschaften, 1773. 714. lpp.
  3. James A. Jobling. The Helm Dictionary of Scientific Bird Names. London : Christopher Helm, 2010. 224. lpp. ISBN 978-1-4081-2501-4.
  4. 4,0 4,1 Rasmussen, PC, Anderton, JC. The Birds of South Asia. The Ripley Guide. Volume 2. Smithsonian Institution and Lynx Edicions, 2005. 138. lpp.
  5. Ali, S., Ripley, S. D. Handbook of the Birds of India and Pakistan. Volume 2. New Delhi : Oxford University Press, 1980. 144–146. lpp.
  6. 6,0 6,1 6,2 Johnsgard, P. Cranes of the World. Indiana University Press, 1983. 129–139. lpp. ISBN 978-0-253-11255-2.
  7. Baker, E. C. S. Fauna of British India. Birds. Volume 6 (2nd izd.). London : Taylor and Francis, 1929. 53. lpp.
  8. Grus leucogeranus (2011).
  9. Grue de Sibérie. oiseaux.net
  10. Bysykatova, IP; M. V. Vladimirtseva; N. N. Egorov; S. M. Sleptsov (2010). "Spring Migrations of the Siberian Crane (Grus leucogeranus) in Yakutia". Contemporary Problems of Ecology 3 (1): 86–89. doi:10.1134/S1995425510010145.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]