Sibīrijas burunduks

Sibīrijas burunduks; Tamias sibiricus (Laxmann, 1769)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Grauzēji (Rodentia)
Dzimta	Vāveres (Sciuridae)
Cilts	Murkšķi (Marmotini)
Ģints	Burunduki (Tamias)
Apakšģints	Sibīrijas burunduki (Eutamias)
Suga	Sibīrijas burunduks (Tamias sibiricus)
Sinonīmi
	Eutamias sibiricus;
Izplatība
	Dabīgais izplatības areāls Introdukcijas izplatības areāls
	Sibīrijas burunduks Vikikrātuvē

Sibīrijas burunduks (Tamias sibiricus) ir vāveru dzimtas (Sciuridae) grauzējs, kas ir vienīgā Eirāzijas burunduku suga, izplatības areālam galvenokārt atrodoties Āzijā.^[1] Visas pārējās burunduku sugas mājo Ziemeļamerikā.^[2] Sibīrijas burundukam izdala 9 pasugas.^[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas burunduka dabīgais izplatības areāls plešas no Krievijas Eiropas daļas austrumiem (no Volgas) pāri Sibīrijai līdz Sahalīnai. Areāls dienvidu virzienā iesniedzas Kazahstānas austrumos, Mongolijas ziemeļos, Ķīnas ziemeļrietumos, centrālajā daļā un ziemeļaustrumos, Korejas pussalā un Hokaido (Japānā).^[1]^[4]

Ziemeļu virzienā areāls pamatā sakrīt ar taigas robežu, lai gan Sibīrijas burunduks daļēji mājo arī meža tundrā (upīšu krastu krūmājos), bet izplatības areāls kopumā nepārsniedz 69° ziemeļu paralēli.^[4]

Suga introducēta arī Japānas Honsju salā, mežos pie Maskavas un 1960. gados Rietumeiropā.

Rietumeiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās Sibīrijas burunduks Rietumeiropā sastopams Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā, Francijā, Austrijā, Šveicē un Itālijā.^[1]^[4]

2008. gadā suga tika iekļauta Top 100 invazīvākās sugas Eiropā. Tomēr burunduku populācija pārstājusi izplesties, kas norāda uz dabiskiem šķēršļiem to izplatībai.^[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas burunduks ir maza, svītraina vāvere ar garu, kuplu asti. Ķermeņa garums (bez astes) ir 12,4—16,8 cm, astes garums 8,4—13,3 cm, svars 74—123 g. Rudenī Sibīrijas burunduks ir smagāks nekā pavasarī.

Abi dzimumi izskatās līdzīgi, arī jaunie burunduki izskatās līdzīgi pieaugušajiem īpatņiem. Rietumeiropas īpatņi ir mazāki nekā Krievijā dzīvojošie.^[4]

Kažoka krāsa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Sibīrijas burunduka kažoka matojuma krāsa viegli atšķiras atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona, tomēr visām pasugām ir vairākas kopīgas iezīmes.^[4] Uz muguras ir 5 tumšas (melnas vai tumši brūnas) svītras un 4 tāda paša platuma gaiši brūnas svītras. Arī uz sejas ap acīm ir gaišas un tumšas svītras. Kažoka pamatkrāsa variē no smilšu brūnas līdz rudi brūnai, aste pelēkbrūna ar vienu centrālu melnu svītru un divām melnām sānu svītrām. Mugurpuse tumšāka nekā pavēdere.^[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas burunduks mājo klinšainās, akmeņainās vietās un kalnos, uzturoties skujkoku vai jauktu koku mežos ar krūmainu pamežu, kurā dominē dažādu ogu krūmi. Apmetas arī nelielu upīšu kratos, stepē, lauku tīrumu malās un citās atklātās vietās.^[1]^[4] Eiropā tas mājo galvenokārt lapkoku vai jauktos mežos, arī pilsētu parkos, bet spēj piemēroties visdažādākajiem apstākļiem. Sibīrijas burunduks spēj izturēt gan lielu aukstumu (līdz –65°C), gan karstumu (līdz 30°C), bet populācijai ir zema spēja izplesties un ieņemt jaunas vietas — burunduka pārvietošanos var apturēt gan upes, gan purvi, gan lieli ceļi.^[4]

Sibīrijas burunduks uzturas vaļīgās kolonijās, kurās katram īpatnim ir sava teritorija. Tās platums ir apmēram 700—4000 m. Mātītei teritorija ir lielāka nekā tēviņam, kā arī teritorija rudenī ir lielāka nekā pavasarī. Teritorija tiek iezīmēta ar urīnu un ar izdalījumiem no dziedzeriem, kas atrodas vaigu iekšpusē.^[5] Sibīrijas burunduks spēj uzkāpt kokā, tomēr vasaras periodā migas iekārto celmos, kritušos kokos, reizēm zemos koku dobumos. Savstarpēji burunduki sazinās ar diezgan sarežģītām dažādu skaņu kombinācijām. Tās ietver čirkstēšanu, čivināšanu, spiegšanu u.c. skaņas. Aktīvs no rīta un dienas laikā.^[1]

Ziemošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas burunduks pārziemošanai zem zemes rok vienkāršu alu sistēmu, kas ir apmēram 1,5 m dziļa un līdz 9 m gara. Tā sastāv no migas, vairākiem lielākiem barības noliktavu kambariem un mazākiem atkritumu kambariem.^[1]^[5] Pārziemošanai noliktavās tiek savākti 3—4 kg barības.^[1]^[6] Lai arī vasaras periodā burunduks ir vienpatnis, ziemā samērā bieži miga ziemas miega laikā tiek dalīta ar vēl kādu burunduku.^[5] Sibīrijas burunduks periodiski mostas no ziemas miega, dodas uz noliktavu paēst un tad atkal turpina gulēt.^[1]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibirījas burunduks barojas ar visdažādākajām skujkoku, lapkoku un zālaugu sēklām, bet visiecienītākās ir priežu sēklas. Gados, kad ir slikta priežu sēklu raža, burundukiem novērota īsāka vai garāka migrācija. Pavasarī barojas arī ar augu jaunajiem dzinumiem, kukaiņiem un moluskiem. Sākot ar augustu, burunduks sāk uzkrāt barības rezerves.^[1]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumgatavību Sibīrijas burunduks sasniedz 9 mēnešu vecumā.^[6] Pārošanās sistēma ir poligāma — mātīte sapārojas ar vairākiem tēviņiem, kā arī tēviņi saparojas ar vairākām mātītēm. Vairošanās sezona sākas martā vai aprīlī, uzreiz pēc mošanās no ziemas miega.^[4]^[7] Sezonā ir viens (ziemeļu teritorijās) vai divi (dienvidu teritorijās) metieni. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte.

Grūsnības periods ilgst 28—35 dienas. Piedzimst 3—8 nevarīgi, kaili un akli mazuļi.^[4]^[6] Piedzimstot burunduka mazulis sver 3—5 g. Apakšējie priekšzobi izaug, kad mazulim ir 12 dienu vecums, augšējie, kad apmēram 21 diena. Acis atveras 28 dienu vecumā. Māte zīda mazuļus ar pienu 6—8 nedēļas, apmēram 6 nedēļu vecumā māte sāk tiem ierādīt, kā meklēt barību. Patstāvīgi jaunie burunduki kļūst 8 nedēļu vecumā, pieauguša īpatņa lielumu sasniedz 3—4 mēnešu vecumā.^[4]^[7] Savvaļā Sibīrijas burunduks sasniedz 2—5 gadu vecumu, nebrīvē 6—10 gadus.^[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 ^1,6 ^1,7 ^1,8 IUCN: Siberian Chipmunk
↑ 10 things you don't know about chipmunks
↑ Mammal Species of the World: Tamias (Eutamias) sibiricus
↑ ^4,00 ^4,01 ^4,02 ^4,03 ^4,04 ^4,05 ^4,06 ^4,07 ^4,08 ^4,09 ^4,10 ^4,11 Invasive Species Compendium: Tamias sibiricus (Siberian chipmunk)
↑ ^5,0 ^5,1 ^5,2 MacDonald, David; Priscilla Barret (1993). Mammals of Britain & Europe. 1. London: HarperCollins. p. 230. ISBN 0-00-219779-0.
↑ ^6,0 ^6,1 ^6,2 Saddington, G (April 3, 2009). "Notes on the Breeding of the Siberian Chipmunk in Captivity". International Zoo Yearbook. 6 (1): 165–166. doi:10.1111/j.1748-1090.1966.tb01736.x
↑ ^7,0 ^7,1 ^7,2 ADW: Tamias sibiricus

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

[iuc-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 ^1,6 ^1,7 ^1,8 IUCN: Siberian Chipmunk

[things-2] 10 things you don't know about chipmunks

[mamm-3] Mammal Species of the World: Tamias (Eutamias) sibiricus

[inv-4] 4,00 ^4,01 ^4,02 ^4,03 ^4,04 ^4,05 ^4,06 ^4,07 ^4,08 ^4,09 ^4,10 ^4,11 Invasive Species Compendium: Tamias sibiricus (Siberian chipmunk)

[mc-5] 5,0 ^5,1 ^5,2 MacDonald, David; Priscilla Barret (1993). Mammals of Britain & Europe. 1. London: HarperCollins. p. 230. ISBN 0-00-219779-0.

[sad-6] 6,0 ^6,1 ^6,2 Saddington, G (April 3, 2009). "Notes on the Breeding of the Siberian Chipmunk in Captivity". International Zoo Yearbook. 6 (1): 165–166. doi:10.1111/j.1748-1090.1966.tb01736.x

[adw-7] 7,0 ^7,1 ^7,2 ADW: Tamias sibiricus

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]