Sicīlijas arābu iekarojumi

Arābu iekarojumi Sicīlijā un Itālijas dienvidos

Sicīlijas arābu iekarojumi (arābu: فتح صقلية, Fath Siqilliyya) bija karadarbības process, kurā musulmaņu karaspēks, galvenokārt Ziemeļāfrikas Aglabīdu emirāta (Abāsīdu kalifāta vasalis) vadībā, laika posmā no 827. līdz 902. gadam pakāpeniski iekaroja Sicīliju.

Šie iekarojumi ievadīja gandrīz divus gadsimtus ilgu islāma klātbūtni salā, kuras laikā izveidojās Sicīlijas emirāts.

Vēsturiskais konteksts

Eiropa 9. gadsimtā

9. gadsimtā Vidusjūras reģions piedzīvoja pastāvīgu cīņu starp kristīgajām Bizantijas un Franku impērijām un islāma kalifātiem. Sicīlija, kas bija stratēģiski svarīga Bizantijas province, kļuva par ieinteresētības objektu arābu musulmaņu varām, kuras jau bija nostiprinājušās Ziemeļāfrikā, Spānijā un Tuvajos Austrumos. Aglabīdu emirāts ar galvaspilsētu Kairavānā meklēja iespējas paplašināt savu ietekmi.

Iekarošanas sākums

Sicīlijas iekarošana sākās 827. gadā, kad bizantiešu komandieris Eifrims (Euphemius), kurš bija sacēlies pret imperatora varu un pasludinājis sevi par salas imperatoru, lūdza palīdzību Aglabīdiem. Pretī palīdzībai viņš apsolīja nodot Sicīliju viņu varā. Aglabīdu emirs Zeids ibn Ikrima nosūtīja armiju 10 000 karavīru sastāvā, ko vadīja Asads ibn al-Furāts — cienījams jurists un karavadonis.

Galvenie posmi un kaujas

• 827–831: Pēc izsēšanās Mazārā musulmaņi pakāpeniski virzījās uz Palermo. Pilsēta tika ieņemta 831. gadā, kļūstot par arābu pārvaldītās Sicīlijas galvaspilsētu.
• 831–878: Pēc Palermo krišanas musulmaņi nostiprināja savas pozīcijas rietumu Sicīlijā, veicot reidus un aplenkumus citās pilsētās. Cīņas turpinājās ar mainīgām sekmēm. Sirakūzas – viens no galvenajiem bizantiešu cietokšņiem – krita tikai 878. gadā.
• 878–902: Vēl aptuveni 25 gadus musulmaņi pabeidza salas iekarošanu, pakļaujot pēdējās Bizantijas kontrolētās teritorijas, tai skaitā Taormīnu, kas padevās 902. gadā.

Pārvalde un kultūra

Pēc iekarošanas Sicīlija tika iekļauta Aglabīdu pārvaldē un vēlāk Fatimīdu, bet reālo varu īstenoja vietējie emiri. Sala kļuva par nozīmīgu islāma kultūras un zinātnes centru. Lielā daļa iedzīvotāju pieņēma islāmu, taču salas daudzveidīgais etniskais sastāvs — grieķi, latīņi, berberi, arābi un vēlāk normāņi — saglabājās.

Musulmaņu pārvaldē tika uzlabota lauksaimniecība, ieviešot jaunus apūdeņošanas paņēmienus un kultūras (piemēram, citrusaugļus, cukurniedres, rīsus). Arābu valoda kļuva par administrācijas valodu, bet tika lietota arī grieķu un latīņu valoda.

Musulmaņu valdīšanas beigas

Arābu vara Sicīlijā sāka vājināties 11. gadsimtā iekšējo nemieru un ārējo draudu dēļ. Normāņu iebrukums sākās 1061. gadā un noslēdzās 1091. gadā ar pilnīgu salas pārņemšanu.