Sicīlijas arābu valoda
Sicīlijas arābu valoda bija viduslaiku arābu valodas dialekts, ko lietoja Sicīlijā un Dienviditālijā no 9. līdz 13. gadsimtam, kad šos reģionus pārvaldīja musulmaņu valdnieki. Tā piederēja Magribas arābu dialektu grupai un bija īpaši tuva tunisiešu arābu formai.
Pēc normaņu iekarojuma 12. gadsimtā arābu valoda pamazām izzuda no lietojuma, taču atstāja dziļu ietekmi uz vietējiem dialektiem un kultūru. No šīs valodas vēlāk attīstījās maltiešu valoda – vienīgā semītu valoda Eiropā, kas tiek rakstīta latīņu alfabētā un lietota kā valsts valoda.