Sieviešu balsstiesības

Sieviešu balsstiesību procesijas oficiālais plakāts (Vašingtona, 1913)

Sieviešu balsstiesības ir sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās kā vēlētājām un kandidātēm, kas ir būtisks demokrātijas elements un cilvēktiesību aspekts. Tās politiskajā pārstāvniecībā nodrošina dzimumu līdztiesību un veicina sieviešu līdzdalību sabiedrības lēmumu pieņemšanā. Sieviešu balsstiesības ir cieši saistītas ar plašāku sieviešu tiesību kustību, kas cīnās par vienlīdzību izglītībā, nodarbinātībā un citās dzīves jomās. Sieviešu balsstiesību vēsture ir saistīta ar ilgstošu cīņu pret dzimumu diskrimināciju politiskajā sistēmā. Lai gan dažās sabiedrībās sievietēm ierobežota politiskā ietekme pastāvēja jau senatnē, sistemātiski centieni panākt vispārējas balsstiesības aizsākās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Pirmā valsts, kas nacionālā līmenī piešķīra sievietēm balsstiesības, bija Jaunzēlande 1893. gadā. Daudzas citas valstis sekoja šim piemēram, īpaši pēc Pirmā un Otrā pasaules kara, kad sieviešu loma sabiedrībā kļuva arvien nozīmīgāka.

Juridiski sieviešu balsstiesības ir nostiprinātas dažādos starptautiskos dokumentos, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un 1979. gada Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu. Tomēr dažās valstīs sieviešu politiskā līdzdalība joprojām ir ierobežota vai saskaras ar šķēršļiem, piemēram, juridiskiem ierobežojumiem, sociālajiem aizspriedumiem un institucionālām barjerām. Sieviešu balsstiesību iegūšana ir bijis nozīmīgs solis ceļā uz pilnvērtīgu demokrātiju un taisnīgu sabiedrību, veicinot dažādākas un līdzsvarotākas politiskās sistēmas attīstību.

Sieviešu balsstiesību vēsture

Daudzās agrīnās sabiedrībās sievietēm bija ierobežota vai vispār liegta politiskā līdzdalība, tomēr pastāv vēsturiski gadījumi, kad sievietēm tika piešķirtas balsstiesības vai ietekme uz sabiedriskajiem procesiem, piemēram, Senajā Grieķijā un Senajā Romā sievietēm nebija tiesību balsot, bet tās caur saviem vīriem vai dēliem varēja ietekmēt politiskos lēmumus. Viduslaikos dažās Eiropas valstīs, piemēram, Zviedrijā 18. gadsimta “Brīvības laikmetā” (1718–1772) noteiktām sievietēm, īpaši tām, kuras bija ģildes locekles un maksāja nodokļus, bija tiesības balsot pilsētas vēlēšanās. Apgaismības laikmetā (17.–18. gadsimtā) sākās pirmās diskusijas par dzimumu līdztiesību politikā. Franču revolūcijas laikā 1791. gadā Olimpe de Guže publicēja "Sieviešu un sieviešu pilsoņu tiesību deklarāciju", pieprasot vienlīdzīgas tiesības sievietēm, taču viņas idejas netika īstenotas. 19. gadsimta sākumā dažādi filozofi, piemēram, Džons Stjuarts Mills, iestājās par sieviešu tiesībām balsot, taču plašāku atbalstu šīs idejas guva tikai vēlāk.

Pirmais nozīmīgais pavērsiens sieviešu balsstiesību iegūšanā notika Jaunzēlandē, kas 1893. gadā kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas piešķīra sievietēm tiesības balsot nacionālajās vēlēšanās. Tam drīz sekoja Austrālija (1902), kur sievietēm tika piešķirtas gan balsstiesības, gan tiesības kandidēt vēlēšanās. Eiropā pirmā valsts, kas nodrošināja sievietēm balsstiesības, bija Somija 1906. gadā, turklāt somu sievietes kļuva arī par pirmajām, kurām tika piešķirtas pilnas politiskās tiesības, ieskaitot tiesības kandidēt vēlēšanās. 1913. gadā sekoja Norvēģija, bet 1915. gadā Dānija un Islande. Latvijā sieviešu balstiesības ir kopš 1917. gada. Pēc Pirmā pasaules kara, kad sievietes masveidā iesaistījās sabiedriskajā un saimnieciskajā dzīvē, vairākas valstis piešķīra viņām balsstiesības. 1918. gadā Lielbritānijā balsstiesības tika piešķirtas sievietēm, kas vecākas par 30 gadiem, bet 1928. gadā tās tika attiecinātas uz visām pilngadīgajām sievietēm. Vācijā, Austrijā un Polijā sievietes ieguva balsstiesības 1918. gadā, bet Amerikas Savienotajās Valstīs — 1920. gadā ar 19. Konstitūcijas grozījumu.

Sieviešu balsstiesību kustība aizsākās 19. gadsimta vidū, galvenokārt Lielbritānijā un ASV, kur sievietes aktīvi cīnījās par politisko līdzdalību. Sievietes organizēja lekcijas, rakstīja, rīkoja gājienus, lobēja un praktizēja pilsonisko nepakļaušanos, lai panāktu balsstiesību piešķiršanu sievietēm. Šīs aktivitātes turpinājās vairākas paaudzes, līdz beidzot tika panākta konstitucionāla izmaiņa, kas garantēja sievietēm tiesības balsot. 1848. gadā ASV norisinājās Senekas Folsas konference, kas tiek uzskatīta par sieviešu tiesību kustības sākumu Amerikā. Tajā tika pieņemta deklarācija, kas pieprasīja vienlīdzīgas tiesības, tostarp balsstiesības. Lielbritānijā svarīga loma bija sufražistēm, kas 20. gadsimta sākumā rīkoja protestus, bada streikus un citas akcijas, lai pievērstu uzmanību sieviešu tiesību jautājumam. Viena no pazīstamākajām sufražistēm bija Emelīna Pankhursta, kura vadīja kustību, kas beidzot noveda pie balsstiesību piešķiršanas britu sievietēm. Pēc Otrā pasaules kara sieviešu balsstiesības kļuva par globālu standartu, kas prasīja vairākus gadu desmitus, un dažās valstīs šis process turpinājās vēl ilgāk. Francija un Itālija tās piešķīra 1945. gadā, bet Šveice — tikai 1971. gadā. Dažās Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīs sievietes tiesības balsot tika piešķirtas vēl vēlāk, piemēram, Saūda Arābija sievietēm balsstiesības piešķīra tikai 2015. gadā. Sieviešu balsstiesību kustība bija svarīga demokrātijas attīstībā un dzimumu līdztiesības nodrošināšanā, un tās ietekme joprojām ir jūtama mūsdienu politikā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sieviešu balsstiesības.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)