Sigismunds Luksemburgs
Sigismunds (vācu: Sigismund, ungāru: Zsigmond, horvātu: Žigmund, čehu: Zikmund; dzimis 1368. gada 14. februārī, miris 1437. gada 9. decembrī) bija Luksemburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1433. gada līdz savai nāvei. Bija arī Ungārijas Karalistes, Horvātijas karalistes, Bohēmijas karalistes, Itālijas karalistes karalis un Romiešu karalis. Pēdējais Luksemburgu dinastijas imperators. Viens no galvenajiem Konstancas koncila (1414—1418) organizētājiem. Koncils izbeidza Lielo Rietumu shizmu. Koncila laikā ar nāvi tika sodīts Jans Huss, kas izsauca Husītu karus.
1396. gada Sigismunds vadīja apvienoto kristiešu armiju, kura Krusta karu kontekstā uzbruka Osmaņu impērijai. 25. septembrī sultāns Bajezids I smagi sakāva krustnešus Nikopoles kaujā.
Tēvs — Svētās Romas imperators Kārlis IV. Sigismunds dzimis Nirnbergā, tomēr bērnību pavadīja Ungārijas galmā, tekoši runāja ungāru valodā, jo kopš sešu gadu vecuma bija saderināts ar Ungārijas troņmantinieci. Ungārijas troni ieguva 1385. gadā, Zvolenā apprecoties ar karalieni Ungārijas Mariju.
Sigismunda ievēlēšana par Romiešu karali bija viena no haotiskākajām. Saksijas hercogs joprojām atbalstīja 1400. gadā atcelto Sigismunda pusbrāli Vāclavu IV, bet vairākums elektoru nobalsoja par viņa brālēnu, Brandenburgas valdnieku, Morāvijas Jobstu. Pāris mēnešus uz troni bija trīs Luksemburgu dinastijas pretendenti, līdz 1411. gada janvārī Jobsts mira, bet slimais Vāclavs IV necentās atgūt troni. 1414. gadā Sigismunds varēja doties kronēties uz Āheni. Viens no viņa lielākajiem panākumiem bija katoļu baznīcas vienotības atjaunošana. Konstancas koncils notika Vācijas teritorijā, samazinot itāļu un franču ietekmi uz baznīcu. Taču koncils arī pieņēma lēmumu par Jana Husa sodīšanu ar nāvi, tā izraisot husītu karus Bohēmijā. Sigismundam izdevās novērst Bohēmijas nonākšanu Polijas karalistes kontrolē un 1429. gadā viņš ļāva Lietuvas dižkunigaitim Vītautam kronēties par Lietuvas karali.[1]
No savas varas 27 gadiem Sigismunds tikai 2 pavadīja impērijas teritorijā. Luksemburgas hercogistē valdīja viņa radiniece Elizabete, bet varu Brandenburgas markgrāfistē viņš nodeva Frīdriham Hohecollernam.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sigismunds Luksemburgs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
Luksemburgu dinastijas valdnieks 
| ||||
|---|---|---|---|---|
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
| Priekštecis: Marija I Anžū |
Ungārijas karalis un Horvātijas karalis 1387—1437 |
Pēctecis: Albrehts II Hābsburgs | ||
| Priekštecis: Pfalcas Ruprehts III |
Romiešu karalis 1419—1437 |
Pēctecis: Albrehts II Hābsburgs | ||
| Priekštecis: Vāclavs Luksemburgs |
Bohēmijas karalis 1378—1419 |
Pēctecis: Albrehts II Hābsburgs | ||
| Priekštecis: Kārlis IV Luksemburgs |
Svētās Romas impērijas imperators 1433—1437 |
Pēctecis: Frīdrihs III Hābsburgs | ||
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
| ||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
|