Silvestrs Žukausks

Silvestrs Žukausks Silvestras Žukauskas Žukausks Lietuvas armijas uniformā Personīgā informācija Dzimis 1860. gada 31. decembrī Šauļu apriņķis, Krievijas impērija (tagad Lietuva) Miris 1937. gada 26. novembrī (76 gadi) Kauņas apriņķis, Lietuva Tautība lietuvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1881 — 1928 Valsts Krievijas impērija Lietuva Struktūra armija Kaujas darbība Krievijas—Japānas karš Pirmais pasaules karš Lietuvas Brīvības cīņas Polijas—Lietuvas karš Apbalvojumi Sv. Staņislava ordenis (II un III šķiras), Sv. Annas ordenis (II, III un IV šķiras), Sv. Vladmira ordenis (III un IV šķiras), Sv. Jura zobens, Vīta krusts (I, IV un V šķiras), Ģedemina ordenis (I šķiras), Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķira), Čehoslovākijas Kara krusts u.c. Izglītība Viļņas kājnieku junkurskola Artilērijas skola

Silvestrs Žukausks (lietuviešu: Silvestras Žukauskas, 1860. gada 31. decembris — 1937. gada 26. novembris) bija lietuviešu ģenerālis. Viņam piederēja viena no vadošajām lomām Lietuvas armijas izveidē un Lietuvas Brīvības cīņās. Lietuvas Vīta krusta un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Biogrāfija

Dzimis Šauļu apriņķī muižnieku ģimenē. Pēc Marijampoles ģimnāzijas pabeigšanas 1881. gada 30. jūnijā iestājies Krievijas impērijas armijā. Dienesta gaitas uzsācis 112. Urālu kājnieku pulkā, kas tobrīd bija dislocēts Panevēžā. 1894. gadā apprecējies ar vācieti un pārgājis no katolicisma luterānismā.

1897. gadā pabeidzis Viļņas kājnieku junkurskolu, iegūstot podporučika pakāpi. Pēc mācību pabeigšanas pārcelts uz 109. Volgas kājnieku pulku, kas bija dislocēts Šauļos (vēlāk Kauņā). 1891. gadā paaugstināts par poručiku, 1896. gadā — štābskapitāns, 1900. gadā — kapitāns. 1902. gadā pārcelts uz 127. Rovnas kājnieku pulku, kas bija dislocēts Kijevas kara apgabalā. 1903. gadā Žukausks pabeidza artilērijas skolu un tika iecelts par 33. kājnieku divīzijas ložmetēju rotas komandieri.

Ar savu ložmetēju rotu piedalījies Krievijas—Japānas karā. 1908. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu un tā paša gada beigās komandēts uz 131. Tiraspoles kājnieku pulku Kijevas kara apgabalā, kur viņš komandēja bataljonu un bija pulka komandiera vietnieks. 1911. gadā, dienot nu jau 176. Perevaločenskas kājnieku pulkā, paaugstināts par pulkvedi. 1914. gadā Žukausks tika pārcelts uz 174. Romnas kājnieku pulku.

1914. gada augustā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Žukausks tika iecelts par 314. Novijoskolas kājnieku pulka komandieri. Kara sākumā piedalījies kaujās pie Varšavas, cīņās bijis ievainots. 1915. gada maija sākumā pulks atkāpies tagadējās Lietuvas teritorijā, kur Žukausks no maija līdz jūlijam piedalījās kaujās pie Ķēdaiņiem, Arjogalas, Šauļiem, Šeduvas un citur. Vēlāk atkāpies ar pulku mūsdienu Latvijas teritorijā, kur 1915. gada rudenī paaugstināts par ģenerālmajoru. Kaujās Latvijas teritorijā, kur vairākkārt ievainots, komandējis 1. kājnieku divīzijas brigādi un vēlāk 13. armijas korpusu. Dienot Krievijas impērijas armijā, Žukausks tika apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II un III šķiras), Sv. Annas ordeni (II, III un IV šķiras), Sv. Vladmira ordeni (III un IV šķiras) un Sv. Jura zobenu. 1917. gadā pēc Oktobra revolūcijas demobilizējies un devies uz Kijevu, no kurienes 1918. gadā atgriezies dzimtajā Lietuvā.

Lietuvas Brīvības cīņu sākumā 10. decembrī Žukausks tika iecelts par Lietuvas Kara ministrija vadītāju, bet jau 24. decembrī atkāpās no amata slimības dēļ. Pēc atveseļošanās viņš 1919. gada 26. aprīlī tika iecelts par Lietuvas armijas ģenerālštāba komandieri. Pēc viņa stāšanās amatā tika uzsākta mobilizācija pret lielinieku karspēku. No 7. maija uzņēmies arī armijas virspavēlnieka amatu, kurā viņš palika līdz 27. septembrim. Šajā periodā no 18. līdz 23. maijam viņa vadībā veiksmīgi tika realizēta Kurkliai—Panevēžas operācija, kuras rezultātā no lielinieku varas tika atbrīvoti Ukmerģe un Panevēža. Pēc īsas atpūtas un pārgrupēšanās no 26. maija līdz 3. jūnijam tika realizēta Kupišķu—Utenas operācija, kuras rezultātā lietuvieši iekaroja Biržus un Utenu. Uzbrukumu attīstot, lietuvieši nokļuva līdz Daugavai. 1919. gada rudenī veselības stāvokļa dēļ atvaļināts no dienesta. Kā Lietuvas Kara ministrijas pārstāvis oktobrī piedalījies Nisela komisijā, kas uzraudzīja Kompjeņas pamiera izpildi un sekmēja Bermonta armijas atkāpšanos uz Austrumprūsiju. 1920. gada februārī atjaunojies dienestā kā armijas komandieri. Vadījis Lietuvas armiju cīņās pret ģenerāļa Žeļigovska poļu armiju, kuru viņš sakāva Giedraiču—Širvintu rajonā. No 15. augusta Žukausks bija armijas sauszemes spēku inspektors, bet no 1. oktobra atkal iecelts par armijas komandieri. 1920. gada nogalē vadījis Lietuvas armiju kaujās pret Polijas karaspēku. 1921. gada 29. maijā pēc paša vēlēšanās atbrīvots no armijas komandiera pienākumiem. Pēc tam bijis kara ministra padomnieks. 1921. gada jūnijā atvaļināts rezervē.

Pēc atvaļināšanās vadījis "Amerikas—Lietuvas biedrību", kura tajā laikā netālu no Šauļiem uzcēla pirmo lielo Lietuvas elektrostaciju. Turklāt turpat tika uzbūvēta benzīntanks, izveidota autobusu pietura un realizēti citi projekti.

1923. gadā 6. jūnijā Žukausku atkal iecēla par Lietuvas armijas komandieri. Īsu brīdi bijis arī kara ministrs. Dienot Lietuvas armijā, Žukausks tika apbalvots ar Vīta krustu (I, IV un V šķiras), Ģedemina ordeni (I šķiras), Lāčplēša Kara ordeni (II un III šķiras), Čehoslovākijas Kara krustu u.c. apbalvojumiem un goda zīmēm. 1928. gada sākumā pēdējo reizi atvaļinājies no dienesta.

Aizsaulē aizgājis Kauņas tuvumā, savās lauku mājās. Zemes klēpī guldīts Kauņas luterāņu kapsētā. Viņa bēres, kurās piedalījās arī valsts prezidents Antans Smetona, norisinājās ar militāro godu un tika pārraidītas radio. Vēlāk pie viņa kapa vietas tika uzstādīts piemineklis. Padomju laikos kapu kopiņa tika iznīcināta un ģenerāļa apbedījuma vieta nav vairs zināma. Piemineklis, kas arī tika demontēts padomju periodā, 1990. gadā tika atjaunots.