Semjons Šustins

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Simons Šustins)
Jump to navigation Jump to search
Semjons Šustins
Simons Šustins.jpg
Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta priekšnieks

Dzimšanas dati 1908. gadā
Tveras guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 1978. gada 3. augustā
Ļeņingrada, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība ebrejs
Politiskā partija VK(b)P (vēlāk PSKP)
Profesija čekas virsnieks
1941. gada 26. jūnija Šustina rezolūcija visu Centrālcietumā ieslodzīto nošaušanai.

Semjons Šustins (krievu: Шустин Семён Матвеевич) arī Simons Šustins (Симон Шустин, 1908—1978) bija Krievijas ebreju izcelsmes padomju čekists. Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) Valsts drošības pārvaldes priekšnieks (1940), vēlāk Valsts drošības tautas komisariāta priekšnieks (1941). Gandrīz uz visiem 1940. un 1941. gada Latvijas politisko represiju izpildes dokumentiem atrodams Šustina paraksts, ieskaitot lēmumus par 6636 Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā. Pēc aizbraukšanas no Latvijas darbojās kā Gulaga nometņu priekšnieks Krievijā un Sibīrijā.

Latvijas Ģenerālprokuratūra 1996. gada 8. februārī pret Semjonu Šustinu ierosināja krimināllietu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68-1 panta "Noziegumi pret cilvēci, genocīds".

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1908. gadā Tveras guberņas Višņevolockas apriņķa Spirovas stacijā (Спирово, Вышневолоцкий уезд) drēbnieka Matveja Šustina ģimenē. Beidzis pamatskolas piecas klases Petrogradā, strādāja par atslēdznieka mācekli (1923-1925), kurjeru, atslēdznieku, brigadieri (1925-1930), līdztekus mācījās arodbiedrību universitātes vakara universitātē, ko beidzis 1930. gadā un uzņemts boļševiku partijā (VK(b)P). Dienējis Sarkanās armijas Turkestānas pulkā (1930-1931), pēc dienesta bija Ļeņingradas Sverdlova mašīnbūves rūpnīcas ceha priekšnieks un VK(b)P komitejas sekretārs (1931-1939). Četrus kursus studējis Ļeņingradas Rūpniecības akadēmijā, pēc tam bijis NKVD kursu klausītājs (1939). Ieguvis leitnanta pakāpi, no 1939. gada jūlija bija PSRS NKVD 4. galvenās ekonomiskās pārvaldes priekšnieks, 1940. gada martā paaugstināts par kapteini.[1]

Kaut arī līdz 1940. gada 11. septembrim skaitījās iepriekšējā amatā, tūlīt pēc Latvijas okupācijas slepus nosūtīts uz Rīgu, līdz oficiālajai valsts aneksijai 5. augustā konspirācijas nolūkos darbojās ar izdomātu uzvārdu "Silnieks" Latvijas Republikas Politiskās policijas priekšnieka Vikentija Latkovska formālā pakļautībā.[2]

Pēc Latvijas PSR Tautas komisāru padomes izveides 1940. gada 30. augustā viņš 11. septembrī oficiāli kļuva par LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) Valsts drošības pārvaldes priekšnieku. Vienlaikus viņš bija LPSR Iekšlietu tautas komisāra Alfona Novika vietnieks. Viņa vadībā Rīgā izveidoja NKVD administratīvo tīklu, kas sastāvēja no 36 dažādām iestādēm. Valsts drošības pārvalde no Alberta ielas ēkas pārcēlās uz bijušo Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēku Brīvības un Stabu ielu stūrī, ko ātros tempos pārbūvēja, pagrabā iekārtojot aresta kameras un šautuvi nāves sodu izpildei.

1941. gada 26. februārī iecelts par Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisāta (krievu: НКГБ Латвийской ССР) priekšnieku. Viņa paraksts atrodams uz gandrīz uz visiem politisko represiju un nāvessodu izpildes dokumentiem, tai skaitā Šustins apstiprināja slēdzienus par 6636 Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā. Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 22. jūnijā trūkuma dēļ nekādas izmeklēšanas vairs netika veiktas, nāves spriedumam pietika ar Šustina rezolūciju. Tādā veidā 1941. gada 26. jūnijā viņš lika "sakarā ar sociālo bīstamību" Centrālcietuma pagalmā nošaut 78 cilvēkus.

29. jūnijā, Sarkanās armijas atkāpšanās laikā kopā ar citiem Latvijas PSR valdības un LKP Centrālās Komitejas loceļiem pa Vidzemes šoseju no Rīgas aizbēga uz Valku, naktī no 4. uz 5. jūliju aizbrauca no Latvijas.

Zināms, ka no 1941. gada 31. jūlija viņš bija NKVD Kirovas apgabala priekšnieks, viņam pakļautajā Vjatlagā ieslodzīja vairāk kā 3000 no Latvijas izsūtīto pilsoņu un karagūstekņu.[3] 1942. gada 25. decembrī iecelts par NKVD Karagūstekņu un internēto pārvaldes pilvaroto Donas frontē, bet 1943. gada 23. februārī pēc Staļingradas kaujas paaugstināts par apakšpulkvedi un NKVD Staļingradas nometņu pārvaldes (Управление Сталинградских лагерей НКВД) priekšnieka vietnieku. 1943. gada 18. jūlijā iecelts par Krasnojarskas novada NKVD pārvaldes priekšnieka vietnieku un paaugstināts par pulkvedi. Pēc kara beigām darbojās kā Hakasijas un Krasnojarskas uzņēmumu (Хакассметаллургстрой un Енисейстрой) celtniecībai piesaistīto Gulaga nometņu pārvaldes priekšnieks (1947-1950).[4]

Pēc atvaļināšanas no PSRS Valsts drošības komitejas no 1960. gada līdz savai nāvei strādāja par darba drošības inženieri Ļeņingradas rūpnīcā Ижорский завод, līdz 1972. gadam dzīvoja Kolpinas pilsētā. Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā bijušo VDK darbinieku vidū, bija izplatīts uzskats, ka Šustins 1970. gadu sākumā emigrējis uz Izraēlu un tur miris.[5]

Pēc Krievijas Interpola sniegtās izziņas Šustins miris 1978. gada 3. augustā.[6]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sarkanās Zvaigznes ordenis (1949. gada 24. augustā) par speciāla uzdevuma (Baltijas valstu, Moldovas un Kaukāza Melnās jūras piekrastes iedzīvotāju deportācijām 1941.-1942. gadā) izpildi.

Apsūdzība genocīdā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1996. gada 8. februārī Latvijas Ģenerālprokuratūra pret Šustinu ierosināja krimināllietu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68–1 panta "Noziegumi pret cilvēci, genocīds". Apsūdzības rakstā uz 14 lapām rakstīts, ka “(..) Semjona Šustina vadībā viņam pakļautie represīvo iestāžu darbinieki veica nevainīgu cilvēku masveida vajāšanas, terorizēšanu, pielietoja nelikumīgas izmeklēšanas metodes ar cilvēku spīdzināšanu, turēja ieslodzījumā cilvēka cieņu un godu pazemojošos antisanitāros apstākļos, panākot piespiedu atzīšanos noziegumos, kas nebija izdarīti, safabricēja krimināllietas un izvirzīja nepamatotas apsūdzības, panākot apsūdzētā notiesāšanu ar augstāko soda mēru, izsūtīšanu uz ieslodzījuma vietām attālos PSRS apgabalos. (..)”

Pamatojoties uz S. Šustina 1968. gada 12. jūlijā Kolpinā rakstīto vēstuli viņa kādreizējam priekšniekam NKVD komisāram Alfonam Novikam, Latvijas ģenerālprokuratūra lūdza Interpola palīdzību, kas izdarīja attiecīgus pieprasījumus Krievijā. 1997. gada 5. martā tika saņemta oficiāla Interpola Maskavas biroja atbilde, ka Šustins minētajā adresē “nekad nav bijis pierakstīts un citu datu par viņu [biroja] rīcībā nav”. Atkārtotam pieprasījumam tika pievienota Šustina vēstules kopija, un tika saņemta atbilde, ka meklējamā persona patiešām no 1960. gada līdz 1972. gadam dzīvojusi Kolpinā, Komūnas ielā 13, un mirusi 1978. gada 3. augustā. Sakarā ar aizdomās turamās personas nāvi 1997. gada 30. jūnijā krimināllieta tika izbeigta un tās četri sējumi arhivēti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Репрессии в НКВД (1935-1941) forum.mozohin.ru
  2. Parakstot dokumentus, Šustins sākumā vienmēr parakstījies kā Silnieks, turklāt, nepārzinot rakstību ar latīņu burtiem, attaisījis rakstāmgalda atvilktni un rakstījis pēc tur esoša parauga.
  3. Usoļlags un Vjatlags Latvijas iedzīvotāju moku un nāves vietas Dzintra Geka, laikraksts "Latvietis" Nr. 150, 2011. gada 8. jūnijā
  4. Справочник по истории Коммунистической партии и Советского Союза 1898 - 1991
  5. Slepkava pie rakstāmgalda Simons Šustins I. Zālīte, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs, Lauku Avīze 1998. gada 13. jūnijā
  6. nekropole.info