Skaudība ir emocionāla un sociāla parādība, kas rodas sociālās salīdzināšanas situācijās un izpaužas kā nepatīkams pārdzīvojums, ko izraisa citas personas reāls vai uztverts pārākums, panākumi, īpašumi, prasmes, attiecības, sabiedriskais stāvoklis vai atzinība. Tā parasti ietver uztveri par trūkumu (man nav tā, kas ir citam), vēlmi pēc tā, kas pieder citam, un vienlaikus var būt saistīta ar neapmierinātību ar paša stāvokli. Mūsdienu psiholoģijā skaudība tiek aplūkota kā komplekss emocionāls stāvoklis, kurā savijas salīdzināšana, pašvērtējums un sociālās attiecības, un kas var izpausties gan destruktīvi, piemēram, vēlme otram atņemt vai kaitēt, gan konstruktīvi, piemēram, pašpilnveides un līdzvērtības atgūšanas motivācija. Skaudība parasti tiek nošķirta no greizsirdības un konkurences, lai gan ikdienas valodā šie jēdzieni nereti tiek jaukti. Greizsirdība tipiski ir “trīsstūra” emocija, kas saistīta ar bailēm zaudēt jau esošu nozīmīgu personu, attiecības, resursu vai statusu trešajai pusei, savukārt skaudība ir divpusēja un vērsta uz to, kas citam jau pieder. Konkurence, atšķirībā no skaudības, ir sociālas mijiedarbības forma jeb process, kurā indivīdi vai grupas sacenšas par ierobežotiem resursiem, statusu vai sasniegumiem; tā var izraisīt skaudību, taču nav tai identiska, jo var pastāvēt arī bez izteikti negatīva afekta vai vēlmes, lai citam labumi zustu.
Skaudība tiek uzskatīta par plaši sastopamu, lielā mērā universālu cilvēka pieredzes aspektu, jo sociālā salīdzināšana raksturīga dažādām sabiedrībām un vēsturiskajiem laikmetiem. Antropoloģiskie, socioloģiskie un kultūrvēsturiskie pētījumi liecina, ka, lai gan skaudības izraisītāji, izpausmes formas un to sociālais vērtējums starpkultūru kontekstā atšķiras, pati emocija ir atpazīstama visā pasaulē. Daudzās kultūrās skaudība ir atspoguļota mitoloģijā, reliģiskajos tekstos, literatūrā un morāles normās, kur tā bieži tiek vērtēta kā sociāli problemātiska, bet vienlaikus kā neatņemama cilvēka emocionālās dzīves sastāvdaļa.