Pavlo Skoropadskis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Skoropadskis)
Jump to navigation Jump to search
Hetmanis Pavlo Skoropadskis

Pavlo Skoropadskis (ukraiņu: Павло Скоропадський, 1873—1945) bija ukraiņu ģenerālleitnants un politiķis, Ukrainas valsts hetmanis (1918).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1873. gada 3. maijā Vīsbādenē atvaļināta pulkveža Petro Skoropadska ģimenē. Mācījās Pēterburgas Pāžu korpusā (1886—1893), pēc tam dienēja Kavaliergardu pulkā (1893—1904). Piedalījās Krievu — japāņu karāgrāfa Kellera adjutants, pēc viņa nāves bija ģenerāļa Nikolaja Lineviča adjutants. Pēc kara beigām turpināja dienestu Kavaliergvardu pulkā, 1910. gadā kļuva par 20. Somijas dragūnu pulka komandieri, 1911. gadā par leibgvardes kavalērijas pulka komandieri, 1912. gadā paaugstināts ģenerālmajora pakāpē un ieskaitīts Krievijas imperatora Nikolaja II svītā.

Pirmā pasaules kara laikā komandēja 1. gvardes kavalērijas divīzijas brigādi (1914) un 5. kavalērijas divīziju (1915). 1916. gada janvārī paaugstināts par ģenerālleitnantu un 1. gvardes kavalērijas divīzijas komandieri, 1917. gada janvārī par 34. armijas korpusa komandieri.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada augustā ģenerālis Skoropadskis sadarbojās ar Ukrainas Centrālo Radu un pēc Ukrainas autonomijas pasludināšanas savu korpusu pārveidoja par 1. Ukraiņu korpusu. Visukrainas Brīvo kazaku kongresā 6. oktobrī viņu ievēlēja par ģenerālo atamanu, novembrī viņam pakļautās ukraiņu karaspēka daļas novērsa lielinieku uzbrukumu Kijevai. Pēc konflikta ar Ukrainas Centrālo Radu viņš 29. decembrī atkāpās no Ukrainas armijas vadības.

Pēc tam, kad pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Vācijas un Austroungārijas karaspēki okupēja Ukrainu, 1918. gada 29. aprīlī Visukrainas zemturu kongresā ģenerāli Skoropadski ievēlēja par visas Ukrainas hetmani. Viņš veica valsts apvērsumu, atlaida Ukrainas radu un pasludināja Ukrainas Valsts nodibināšanu.

Pēc Novembra revolūcijas un Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembrī Simona Petļuras vadītās Ukrainas direktorijas karaspēks ieņēma Kijevu un Skoropadskis 14. decembrī atteicās no varas. 1919. gada sākumā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju un dzīvoja Berlīnē,[1] kur darbojās ukraiņu emigrantu organizācijās.

Otrā pasaules kara beigās bēga no Berlīnes uz Bavāriju, kur 1945. gada 16. aprīlī vilciena bombardēšanas laikā pie Rēgensburgas tika ievainots un 26. aprīlī mira Metenes klostera slimnīcā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XX. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 39 143. sleja.