Slapjā pienaine
| Slapjā pienaine Lactarius uvidus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Rinda | Bērzlapju rinda (Russulales) |
| Dzimta | Bērzlapju dzimta (Russulaceae) |
| Ģints | Pienaiņu ģints (Lactarius) |
| Suga | Slapjā pienaine (L. uvidus) |
 Slapjā pienaine Vikikrātuvē | |
Slapjā pienaine (Lactarius uvidus) ir Latvijā reta neliela pienaiņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Pastāv iespēja, ka tehniski šī suga ir tuvi radniecisku sugu komplekss, taču līdz sīkākiem pētījumiem tas nav izšķirams.[1]
Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šo sugu ar nosaukumu Agaricus uvidus aprakstījis Eliass Magnuss Frīss 1818. gadā, mūsdienu nosaukumu Lactarius uvidus Fr. devis arī viņš 1838. gadā.[2]
Citu autoru doti nosaukumi, kas mūsdienās tiek uzskatīti par novecojušiem sinonīmiem un praksē netiek lietoti:
- Agaricus lividorubescens Batsch. (1789)
- Lactarius lividorubescens (Batsch) Burl. (1908)
- Agaricus livens J.F. Gmel. (1792)
- Agaricus acris var. lividorubescens (Batsch) Pers. (1801)
- Galorrheus uvidus (Fr.) P. Kumm. (1871)
- Lactifluus uvidus (Fr.) Kuntze (1891)
Kladu sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc pašlaik nepilnīgiem ģenētiskiem pētījumiem slapjā pienaine iekļauta Uvidieni apakšsadaļā un Uvidi sadaļā, kurās ir tipiskā suga. Apakšsadaļas pārstāvjiem parasti ir lipīgas, gļotainas, purpura, violetas vai brūnganas cepurītes un balta piensula, kas mīkstumu nokrāso purpura vai violetu.[3][4]
2021. gadā sugai bija atzītas divas ticamas infrasugas (taksonomiskās vienības starp pasugām un varietātēm), kurām šai laikā nebija doti oficiāli nosaukumi.[5]
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: sākumā plakani izliekta ar ieritinātu maliņu, vecumā plakana un ieliekta. Virsmiziņa lipīga līdz mitrā laikā gļotainai, spīdīga, gluda, brūngana līdz dzeltenīgi pelēkai vai purpurpelēkai, bieži ar tumšiem plankumiem, bez vai ar vāji pamanāmām joslām, vecumā kļūst tumšāka līdz brūnai vai violetbrūnai, ar kālija hidroksīda (KOH) reaģentu krāsojas zaļa. Platums 4—10 cm.
- Lapiņas: baltas, vēlāk dzeltenīgas un brūnganas, ievainojumu un iespiedumu vietās purpura krāsā. Nolaidenas gar kātiņu, vai brīvi piestiprinātas, ciešas, plānas, nedaudz zarotas.
- Kātiņš: Cilindrisks vai nedaudz uz leju sašaurināts, reizēm ar platām vertikālām rievām, nelīdzens, bāli dzeltenīgs, bieži, īpaši pie pamatnes, ar dzeltenīgiem plankumiem, jaunībā lipīgs un iekšpusē sūkļains, vecumā sausāks un ar dobumu. Garums 3—6 (8) cm, resnums 0,5—2 cm.
- Mīkstums: Balts, ciets, trausls, ar vāju aptiekas smaržu, garša vāja, maiga, bet vēlāk kļūst rūgta, ievainojumos piensulas iespaidā dažu minūšu laikā krāsojas violets. Piensula bālgana, gaisā kļūst violeta, sākumā nedaudz sīva, vēlāk rūgta. Ir apgalvojums, ka piensula nemaina krāsu, ja zaudē fizisku kontaktu ar sēni.[6]
- Sporas: strupi elipsoīdas, kārpainas, dzeltenīgas, ar līdz 1 µm augstu nepilni tīklotu ornamentu, kas ar Melcera reaģentu iekrāsojas zilgani melnā krāsā (t.i. sporas ir amiloīdas), nobirums masā balts vai iedzeltens. Izmēri, pēc dažādiem atšķirīgiem avotiem, 8—11/6,5—9 µm.[7][8]
- Bazīdijas cilindriskas vai nedaudz vālesveida, četrsporu, 40—60/11—13 µm.
- Cistīdas: Pleiromakrocistīdas 50—100/10—12 µm, no gandrīz cilindriskām līdz vārpstveida, heilomakrocistīdas tām pēc formas līdzīgas, 30—65/6—10 µm.[1][9]
Kanādas austrumos aprakstītā varietāte Lactarius uvidus var. acystidiosus, augoša pie skuju kokiem, ir bez makrocistīdām un ar nedaudz izstieptākām sporām. Starp daudzajām varietātēm ir L. uvidus var. pallidus ar bālganu cepurīti un L. uvidus var. Candidulus — maza un bālgana, bieži aug piesārņotās vietās.[6]
Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galvenokārt bērzu mikorizas sēne. Latvijā parasti aug atsevišķi vai nelielās grupās skābās augsnēs, purvos, skuju, lapu un jauktos mežos no augusta līdz oktobrim.[7] Atzīmēta arī kopā ar apsēm,[1] eglēm, liepām un vītoliem. Atrasta gandrīz visā Eiropā un Ziemeļamerikā (lai gan daļa mikologu, kā parasti, jebkuras Eiropas sugas atrašanu Ziemeļamerikā apstrīd un uzskata tās par atsevišķām sugām),[1] arī Āzijā[10] un Ziemeļāfrikā. Dažās valstīs, kur sugai nepieciešamo purvaino mežu apstākļu maz, tā ierakstīta aizsargājamo sugu sarakstos, kā Dānijā un Nīderlandē.[11][12]
Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc dažiem avotiem — ieteicama ēdamā sēne, taču sīvās sulas vai esošu toksīnu dēļ iepriekš novārāma. Pamatā par ēdamu to uzskata Austrumeiropā un Ziemeļāzijā.[7][13][14] Daudzi citi avoti, galvenokārt Rietumu, to novērtē kā neēdamu,[8] bet daži pat kā indīgu.[15]
Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārēji līdzīgākā pienaiņu ģints suga ir vītolu pienaine L. aspideus; daži autori agrāk uzskatīja tās abas par vienu sugu. Vītolu pienaines cepurītei nav brūnganas nokrāsas un tā ir vidēji mazāka, tās mīkstumam vāja ērkšķogu smarža, aug purvainākās vietās, parasti ap vītoliem. Violetā pienaine Lactarius violascens atšķiras ar tumšāku cepurīti un koncentriskām joslām uz tās, aug parasti skujkoku mežos. Līdzīgi izskatās arī vīstošā pienaine Lactarius vietus, bet tās piensula nekļūst violeta.[7] Centrāleiropā var tikt sajaukta ar vītolu pienainei ļoti līdzīgo, bet masīvāko un mazāk izcilnētām sporām apveltīto Lactarius flavidus, kuru daļa autoru uzskata par vienu sugu ar vītolu pienaini. L. flavidus parasti aug mazāk mitrās vietās kopā ar ozoliem, dižskābaržiem un skābaržiem, Latvijā pašlaik nav konstatēta. Ziemeļamerikā aug līdzīga suga Lactarius aspideoides, kas atšķiras ar redzamām joslām uz cepurītes.[16] Polārapgabalos un augstkalnu rajonos kopā ar pundurvītoliem sastopamas Lactarius salicis pasugas, kuru lapiņas bāli dzeltenbrūnas un sporas pilnīgi tīklotas.[1] Ziemeļamerikas rietumos aug vai nu varietāte, vai atsevišķa suga — Lactarius montanus.[1] Alpu kalnos aug arī līdzīgās L. pseudouvidus (cepurītes platums līdz 4 cm, lapiņas dzeltenīgas) un L. robertianus (tumšāku cepurīti un ar ciedru koka smaržu).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Kuo, M. (2004, September). Lactarius uvidus. MushroomExpert.Com
- ↑ Fries, Elias Magnus (1838). Epicrisis systematis mycologici. p. 338.
- ↑ Maria Teresa Basso: Lactarius Persoon (= Fungi Europaei. Band 7). 1999, ISBN 88-87740-00-3, S. 48—63, 221
- ↑ Jacob Heilmann-Clausen u. a.: The genus Lactarius. Hrsg.: The Danish Mycological Society (= Fungi of Northern Europe. Band 2). 1998, ISBN 87-983581-4-6, S. 23—28
- ↑ GBIF: Lactarius uvidus infraspecies
- ↑ 6,0 6,1 Courtecuisse, R. & Duhem, B. (1994) "Guide des champignons de France et d'Europe" Delachaux et Niestlé ISBN 2-603-00953-2
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 78. lpp.
- ↑ 8,0 8,1 Sugu enciklopēdija: Slapjā pienaine
- ↑ Josef Breitenbach, Fred Kränzlin (Hrsg.): Pilze der Schweiz. Beitrag zur Kenntnis der Pilzflora der Schweiz. Band 6: Russulaceae. Milchlinge, Täublinge. Mykologia, Luzern 2005, ISBN 3-85604-060-9, S. 116.
- ↑ GBIF atradņu karte un foto
- ↑ Danish Fungus red list
- ↑ Nederlandse Mycologische Vereniging[novecojusi saite]
- ↑ Meinhard Moser, translated by Simon Plant: Keys to Agarics and Boleti (Roger Phillips 1983) ISBN 0-9508486-0-3.
- ↑ Eric Boa: Wild edible fungi : A global overview of their use and importance to people. FAO, 2004, seria: Non-wood Forest Products 17. ISBN 92-5-105157-7.
- ↑ Miller Jr., Orson K.; Miller, Hope H. (2006). North American Mushrooms: A Field Guide to Edible and Inedible Fungi. Guilford, CN: FalconGuide. p. 93. ISBN 978-0-7627-3109-1.
- ↑ Burlingham GS. (1907). "Some Lactarii from Windham County, Vermont". Bulletin of the Torrey Botanical Club. 34 (2): 85—95. doi:10.2307/2478917. JSTOR 2478917.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Slapjā pienaine |