Slovāku tautas sacelšanās

Slovāku tautas sacelšanās (slovēņu: Slovenské národné povstanie) bija bruņota pretošanās kustība Slovākijā pret nacistisko Vāciju un tās sabiedroto — Slovākijas fašistisko valdību Otrā pasaules kara laikā. Sacelšanās sākās 1944. gada 29. augustā un ilga līdz oktobra beigām.

Priekšvēsture

Saskaņā ar 1938. gada septembra Minhenes vienošanos Slovākijai tika piešķirta autonomija Čehoslovākijas sastāvā, un saskaņā ar Vīnes arbitrāžas rezultātiem tā paša gada novembrī tā bija spiesta atdot daļu savu dienvidu teritoriju Ungārijas Karalistei.

Teritoriālie zaudējumi, acīmredzamā Čehoslovākijas sabrukuma tuvošanās Hitlera īstenotās čehu zemju aneksijas politikas dēļ un draudi par pilnīgu Slovākijas sadalīšanu starp Ungāriju un Poliju veicināja Slovākijas politisko spēku konsolidāciju. Šī konsolidācija nodrošināja to, ka 1939. gada 14. martā Slovākijas parlaments pieņēma lēmumu par Slovākijas neatkarības pasludināšanu, par ko iepriekš bija panākta vienošanās ar Vācijas fīreru Ādolfu Hitleru.

Tādējādi izveidotā Slovākijas Republika bija Vācijas Trešā reiha faktiskā marionešu valsts, kas veidoja savu iekšpolitiku un ārpolitiku saskaņā ar Vācijas interesēm. Jozefa Tiso režīma autoritārais vadības stils, kas ieguva varu valstī, ātri vien izraisīja spēcīgu opozīciju no daudzām politiskās orientācijas, nacionālās un reliģiskās piederības ziņā dažādām grupām Slovākijā.

Vēsture

Sacelšanās sākās 1944. gada 29. augustā kā pretošanās kustība pret nacistisko okupāciju un Slovākijas kolaboracionistu režīmu Jozefa Tiso vadībā. To organizēja Slovākijas partizāni un regulārās armijas spēki, galvenokārt Banska Bistricā, kas kļuva par sacelšanās centru.

Sacelšanās sākotnēji bija veiksmīga — nemierniekiem izdevās ieņemt vairākas stratēģiskas vietas un izveidot pagaidu pretošanās valdību, tomēr nacistu spēki ātri reaģēja, nosūtot labi bruņotas vienības, kas pakāpeniski apspieda sacelšanos. Oktobra beigās un novembra sākumā lielākā daļa sacelšanās dalībnieku tika sakauti, un kustības līderi bija spiesti atkāpties kalnos, kur turpinājās partizānu karadarbība. Lai gan sacelšanās tika militāri apspiesta, tā kļuva par nozīmīgu pretošanās simbolu. Partizānu karš pret režīmam lojālajiem vācu un slovāku karaspēka vienībām turpinājās, līdz 1945. gada pavasarī Slovākiju okupēja regulārās Sarkanās armijas vienības.

Sacelšanās piedalījās 15 000 čehoslovāku partizānu un 3000 padomju partizānu, kuriem pievienojās 60 000 Slovākijas armijas karavīru, kā arī vairāki antifašisti no citām Eiropas valstīm. Nemiernieku organizatoriskie centri bija Slovākijas Aizsardzības komiteja un Slovākijas partizānu kustības ģenerālštābs. Nemiernieku rīcībā bija 43 Slovākijas armijas bruņutehnikas vienības (viens vidējais tanks T-III, 30 vieglie tanki un 12 prettanku SAU Sd.Kfz.138 “Marder III”) Turklāt trīs bruņuvilcienus nemiernieki uzbūvēja jau pēc sacelšanās sākuma. Sacelšanās laikā vācu karaspēks cieta ievērojamus zaudējumus — tika nogalināti 10 350 karavīri, iznīcināti 100 lielgabali un mīnmetēji, 2 bruņuvilcieni, 30 bruņumašīnas un bruņumašīnas, vairāk nekā 1000 transportlīdzekļu.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Slovāku tautas sacelšanās.

Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)