Pāriet uz saturu

Snaifelsjokuls

Vikipēdijas lapa
Snaifelsjokuls
Snæfellsjökull
Snaifelsjokuls rīta gaismā
Snaifelsjokuls (Islande)
Snaifelsjokuls
Snaifelsjokuls
Snaifelsjokula atrašanās vieta Islandē
Augstums 1446 m v.j.l.
Relatīvais augstums >1200 m
Atrašanās vieta Snēfellsnesa pussala, rietumu Islande
Tips Stratovulkāns
Vulkāniskā arka/josla Snēfellsnesa vulkāniskā josla
Akmens vecums 700 000 gadu
Pēdējais izvirdums 200. gadā mūsu ērā
Vieglākais maršruts pārgājiens pa ledāju
Tulkojums sniega kalna ledājs (islandiešu)
Snaifelsjokuls Vikikrātuvē

Snaifelsjokuls (islandiešu: Snæfellsjökull — ‘sniega kalna ledājs’) ir 700 000 gadu vecs, ar ledāju klāts stratovulkāns rietumu Islandē.[1] Tas atrodas Snēfellsnesa pussalas rietumgalā. Skaidrā laikā vulkānu var redzēt no Reikjavikas pāri Faksafloi līcim 120 km attālumā.

Kalns ir viena no slavenākajām vietām Islandē, galvenokārt pateicoties Žila Verna romānam "Ceļojums uz Zemes centru", kurā varoņi atrod ieeju pazemes ceļā uz Zemes centru tieši Snaifelsjokula virsotnē.

Vulkāns ir daļa no Snaifelsjokula nacionālā parka (islandiešu: Þjóðgarðurinn Snæfellsjökull).[2]

1939. gada 17. jūlijā vulkāns bija redzams no ārkārtīgi liela attāluma arktisku mirāžu dēļ. Kuģa Effie M. Morrissey kapteinis Roberts Bartlets (Robert Bartlett) novēroja Snaifelsjokulu no 536—560 km attāluma.[3]

2012. gada augustā virsotne pirmo reizi novērojumu vēsturē palika bez ledus.[4] Ledus cepures platība 1946. gadā bija 16 km², 1999. gadā — 14 km², bet 2008. gadā samazinājās līdz 10—11 km².[5]

Ģeoloģija

[labot | labot pirmkodu]

Snaifelsjokuls ir stratovulkāns un vienīgais lielais centrālais vulkāns šajā Islandes daļā, uz kura nogāzēm atrodas daudzi vulkāniskie konusi. Augšējo nogāžu krāteri ir radījuši starpsārmainus līdz felsiskus materiālus. Vairāki holocēna izvirdumi no virsotnes krātera ir radījuši felsisku materiālu, turklāt divu pēdējo lielo izvirdumu pemza pēc sastāva ir sārmains trahīts, kas līdzīgs riolītam.[6] Zemāko nogāžu krāteri ir veidojuši bazalta lavas plūsmas ar klasisku bazalta sastāvu.[6]

Pēdējais nogāžu izvirdums notika neilgi pēc pēdējā centrālā vulkāna izvirduma un radīja 0,11 km³ bazalta materiāla 4,5 km² platā Vējuhrauna lavas plūsmā.[7] Galvenais izvirdums bija sprādzienveida un izcēlās no virsotnes krātera. Tas datēts ar 200. gadu mūsu ērā un bija saistīts ar viskozas lavas izvirdumu, kas pārklāja 30 km².[7]

Kopumā holocēnā notikuši trīs lieli, iespējams, līdz 4 VEI plīnija tipa riolīta izvirdumi, kas radīja tefru.[7] Tie notika aptuveni pirms 1800, 4000 un 8500 gadiem.[7]

Snaifelsjokuls ir saistīts arī ar plaisu lauku, kur izvirdums pēdējo reizi notika rietumos, veidojot jau minēto Vējuhrauna lavas plūsmu.[7] Austrumos no Snaifelsjokula šis plaisu laukā izvirdums pēdējo reizi notika pirms 5000—8000 gadiem.[8] Šis izvirdums veidoja 18 km² Budahrauna lavas lauku no Budakletura krātera, kas atrodas dienvidrietumos no Budiras.[8]

Snaifelsjokula vulkāniskā sistēma ir daļa no Snēfellsnesa vulkāniskās joslas.[7] Tā ir atjaunota intraplātņu vulkānisma zona Ziemeļamerikas plātnē,[9] kuras ieži lokāli nav vecāki par 800 000 gadiem.[7] Tie pārklāj izdzisušu rifta zonu, kas radīja vairāk nekā piecus miljonus gadu vecos Snēfellsnesa pussalas garozas pamatklintāju toleitiskos plambasaltus.[8]

Apdraudējumi

[labot | labot pirmkodu]

Snaifelsjokula vulkāniskajai sistēmai ir potenciāls radīt lavas plūsmas, sprādzienveida tefras izvirdumus (piemēram, gaisa satiksmes traucējumus liela riolīta izvirduma gadījumā), cunami rašanos (iespējams, vēsturiski notikusi viena nogāzes sabrukšana) un jēkulhlaupus.[7]

Kāpšana

[labot | labot pirmkodu]

Vasarā pazeminājumu netālu no virsotnes var viegli sasniegt kājām, taču jāizvairās no ledāja plaisām. Vairāki tūrisma operatori sezonas laikā piedāvā regulārus pārgājienus gida pavadībā.[10] Virsotnes sasniegšana prasa tehnisko ledus kāpšanas prasmi.

Kultūrā

[labot | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot | labot pirmkodu]

Snaifelsjokuls kalpo kā ieejas punkts pazemes ceļojumam Žila Verna klasiskajā zinātniskās fantastikas romānā "Ceļojums uz Zemes centru". Tas aprakstīts arī 1960. gadu čehu zinātniskās fantastikas rakstnieka Ludvīka Sučeka triloģijā Cesta slepých ptáků, kas ar nelielu saistību ir balstīta uz Verna darbu. Cenšoties noskaidrot, vai Verns patiešām apmeklēja Islandi, čehoslovāku un islandiešu zinātnieku ekspedīcija atklāj senu ārpuszemes novērošanas punktu alu sistēmā zem Snaifelsjokula.

Vulkānam ir nozīmīga loma islandiešu Nobela prēmijas laureāta Haldors Laksnesa romānā "Zem ledāja" (Kristnihald undir Jökli, 1968).[11]

Radio un raidieraksti

[labot | labot pirmkodu]

Snaifelsjokuls ir darbības vieta un galvenā tēma Džārvisa Kokera BBC Radio 4 raidījuma un raidieraksta sērijas Wireless Nights otrajā epizodē Lava and Ice.[12]

Prezidenta vēlēšanas

[labot | labot pirmkodu]

Kampaņa "Snaifelsjokuls par prezidentu" (Snæfellsjökull fyrir forseta) ierosināja Snaifelsjokulu kā kandidātu 2024. gada Islandes prezidenta vēlēšanās, apgalvojot, ka tas atbilst prasībām — ir Islandes pilsonis, vecāks par 35 gadiem, bez sodāmības un ar atbalsta parakstiem.[13][14]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Flash map of Snæfellsjökull». Þjóðgarðurinn Snæfellsjökull. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-07-18.
  2. ↑ «Snæfellsjökull National Park». 2004-02-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-06-05. Skatīts: 2004-05-24.
  3. ↑ «Weather Doctor's Weather People and History: The Arctic Mirage Aid To Discovery». www.heidorn.info. Skatīts: 2025-08-14.
  4. ↑ «Haraldur Sigurðsson: Þúfurnar á Snæfellsjökli». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2012-08-30.
  5. ↑ Jóhannesson, T.; Björnsson, H.; Pálsson, F.; Sigurðsson, O.; Þorsteinsson, Þ. (2011). "LiDAR mapping of the Snæfellsjökull ice cap, western Iceland". Jökull 61: 19–32. doi:10.33799/jokull2011.61.019.
  6. 1 2 Martin, E.; Sigmarsson, O. (2007). "Crustal thermal state and origin of silicic magma in Iceland: the case of Torfajökull, Ljósufjöll and Snæfellsjökull volcanoes". Contributions to Mineralogy and Petrology 153 (5): 593–605. doi:10.1007/s00410-006-0165-5.
  7. 1 2 3 4 5 6 7 8 Haukur Jóhannesson. «Catalogue of Icelandic Volcanoes - Snæfellsjökull». Icelandic Meteorological Office, Institute of Earth Sciences at the University of Iceland, Civil Protection Department of the National Commissioner of the Iceland Police, 2019. Skatīts: 2024. gada 25. februāris.
  8. 1 2 3 Kahl, M; Bali, E.; Guðfinnsson, G.H.; Neave, D.A.; Ubide, T.; van der Meer, Q.H.A.; Matthews, S. (2021). "Conditions and Dynamics of Magma Storage in the Snæfellsnes Volcanic Zone, Western Iceland: Insights from the Búðahraun and Berserkjahraun Eruptions". Journal of Petrology 62 (9). doi:10.1093/petrology/egab054.
  9. ↑ Burney, D.; Peate, D.W.; Riishuus, M.S.; Ukstins, I.A. (2020). "Reconstructing the plumbing system of an off-rift primitive alkaline tuya (Vatnafell, Iceland) using geothermobarometry and CSDs". Journal of Volcanology and Geothermal Research 399: 106914. Bibcode 2020JVGR..39906914B. doi:10.1016/j.jvolgeores.2020.106914.
  10. ↑ «traveleast.is». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-12-03.
  11. ↑ «Top 17 Things to Do on the Snaefellsnes Peninsula». Guide to Iceland (angļu). Skatīts: 2025-08-14.
  12. ↑ Jarvis Cocker. «Lava and Ice». Wireless Nights with Jarvis Cocker, 2014. gada 27. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 13. februāris. Skatīts: 2014. gada 26. decembris.
  13. ↑ «Can a Glacier Really Be President?». Kjósum jökul (angļu). Skatīts: 2024. gada 18. marts.
  14. ↑ Ashifa Kassam. «Bid to secure spot for glacier in Icelandic presidential race heats up». The Guardian, 2024. gada 19. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 20. aprīlis.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]