Sabiedrības noslāņošanās

Sabiedrības noslāņošanās jeb sociālā stratifikācija ir viens no socioloģijas zinātnes pamatjēdzieniem, kas apzīmē sabiedrības sadalīšanu atsevišķos sociālajos slāņos jeb stratos.

Sociālā stratifikācija nozīmē sabiedrības hierarhiju pēc vienas vai vairākām pazīmēm, kuras raksturo cilvēku sociālo nevienlīdzību: bagātības, ienākumu, prestiža, varas, vecuma, dzimuma un tautības ziņā. Savukārt tādu sabiedrības noslāņošanās procesu, kas var aptvert vairākas paaudzes, sauc par sociālo stratificēšanos. Stratificēšanās procesā rodas sabiedrības vertikālā struktūra, līdz ar to sabiedrībā izveidojas dažādi hierarhijā sakārtoti sociālie slāņi jeb strati. Visās sabiedrībās var nošķirt vairākus slāņus, kuru savstarpējās attieksmes veido hierarhiju. Īpaši priviliģētie slāņi veido stratifikācijas augšējos slāņus, kur pie tiem piederošajiem indivīdiem ir vairāk varas un bagātības, kā arī lielākas lemšanas iespējas par zemāk esošajiem slāņiem.

Sociālās stratifikācijas jēdziens un būtība

Sabiedrībai kā jebkurai sociālai sistēmai ir noteikta struktūra. Sociālā struktūra izpaužas kā visu sociālo elementu kopums (sociālās grupas, sociālie institūti, sociālās organizācijas, normas, sociālie statusi, lomas utt.) to mijiedarbībā jeb savstarpējās attiecībās. Un sociālā stratifikācija ir viena no sabiedrības sociālās struktūras konkrētām izpausmēm.

Sociālā stratifikācija ir viens no socioloģijas zinātnes pamatjēdzieniem, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē sabiedrības sadalīšanu atsevišķos sociālajos slāņos. Sociālā stratifikācija nozīmē sabiedrības hierarhiju pēc vienas vai vairākām pazīmēm, kuras raksturo cilvēku sociālo nevienlīdzību: bagātības, ienākumu, prestiža, varas, vecuma, dzimuma un tautības ziņā. Savukārt tādu sabiedrības noslāņošanās procesu, kas var aptvert vairākas paaudzes, sauc par sociālo stratificēšanos. Stratificēšanās procesā rodas sabiedrības vertikālā struktūra, līdz ar to sabiedrībā izveidojas dažādi hierarhijā sakārtoti sociālie slāņi jeb strati. Visās sabiedrībās var nošķirt vairākus slāņus, kuru savstarpējās attieksmes veido hierarhiju. Īpaši priviliģētie slāņi veido stratifikācijas augšējos slāņus, kur pie tiem piederošajiem indivīdiem ir vairāk varas un bagātības, kā arī lielākas lemšanas iespējas par zemāk esošajiem slāņiem.

Sabiedrības vertikālā struktūra ataino nevienlīdzību sociālo labumu pieejamībā. Un ņemot vērā, ka sabiedrība sastāv no divējāda dzimuma, dažāda vecuma un izglītotības līmeņu cilvēkiem, sabiedrības hierarhija un līdz ar to arī atšķirīga pieeja sociālajiem labumiem pastāvēs vienmēr. Arī cilvēku dzīvesveids un uzskati ir dažādi, kā arī viņi atšķiras materiālā stāvokļa un sociālā statusa ziņā. Nevienlīdzību rada ne vien cilvēku fizioloģiskā, materiālā stāvokļa un sociālā statusa dažādība, bet arī cilvēku atšķirīgās spējas, talanti un veiksme savstarpējās attiecībās. Ir cilvēki, kas saimnieko prasmīgāk par citiem, vieniem veicas vairāk nekā otriem – un viņu ienākumi ir lielāki. Tas pats ir sakāms arī par varu un prestižu. Daži cilvēki savās rokās ir koncentrējuši lielāku varu nekā citi, vieni lemj par valstu likteni, kamēr citi ir noteicēji tikai par sevi un savu ģimeni. Ne vienmēr cilvēki saņem pēc saviem nopelniem, jo varas, prestiža un bagātības sadale nebūt nav vienkārša. Šīs lietas nedala, bet gan nopelna, izcīna vai iekaro.

Šo labumu iegūšanā savu lomus spēlē ne vien katra cilvēka personiskā aktivitāte un darbība (piemēram, savas bagātības vairošanā), bet arī sabiedrības mehānismi – likumi un tradīcijas – kas nosaka pelnīšanas kārtību, kā arī regulē uzkrāto bagātību pāriešanu no paaudzes paaudzē. Un tomēr visi nekļūst vienādi – tātad notiek sabiedrības noslāņošanās jeb stratificēšanās process, kura laikā vairāku paaudžu gaitā ir izveidojušies sociālie slāņi (strati) – sociālas grupas, kas atšķiras pēc savu locekļu materiālās nodrošinātības, pēc viņu rokās esošajām varas iespējām un pēc sava sociālā prestiža.

Sociālās nevienlīdzības izpausmes sociālajā stratifikācijā

Sociālās nevienlīdzības izpausmes var būt dažādas. Neatkarīgi no tām pastāv absolūta vienlīdzību ar otru (tiesības, pienākumi, ekonomiskā, tikumiskā, garīgā utt. vienlīdzība). Tāda vienlīdzība nav iespējama, tā ir utopiska, jo nekādos apstākļos nevar būt absolūti vienādi un līdz ar to arī vienlīdzīgi cilvēki. Tādēļ sociālo vienlīdzību parasti izprot kā sociālo iespēju daudzumu, ko indivīds var izmantot atbilstoši konkrētā indivīda ieguldījumam.

Cilvēces vēsturē tikpat kā nekad nav pastāvējusi sociālās vienlīdzības sabiedrība. Indivīdu un sociālo grupu stāvoklis vienmēr ir bijis vairāk vai mazāk diferencēts. Jāatzīst, ka lielas sabiedrības daļas nesamierināšanās ar sociālo nevienlīdzību ir radījusi neskaitāmus konfliktus un pat fiziskas sadursmes.

Arī civilizācijas garīgajā plāksnē ir vērojama vēlme šīs patiesības nosacītību mainīt. Cilvēces radīto ideju apritē jau Senajā Grieķijā tapa Platona sacerējums „Valsts“, kurā pirmo reizi Rietumu kultūrā ir pamatots priekšstats par sociālās vienlīdzības sabiedrības jābūtību. 16. gadsimta sākumā Tomasa Mora darbs „Utopija“ aizsāk utopiskā komunisma ideju izvērsumu. Tomēr līdz pat mūsdienām teorētiskā līmenī nav izdevies pārvarēt galveno pretrunu starp apriori pieņemto augstāko vērtību — visaptverošo sociālo vienlīdzību – un indivīda brīvo izvēli. 20. gadsimtā veiktais mēģinājums radīt sabiedrību bez privātīpašuma apstiprināja iecerētā nepiemērotību cilvēces attīstības likumsakarībām, vismaz līdzšinējā vēstures posmā.

Radikālā risinājuma neveiksme atspoguļoja sociālās nevienlīdzības nepieciešamo raksturu civilizācijas virzības noteikšanā – iespējams, ne tikai vēsturiski pārejošā, bet arī metafiziskā nozīmē. Šī atziņa gan nenoliedz socioloģiskās analīzes nākotnes attīstību. Sociālās vienlīdzības izpratne līdz šim ir bijusi pārāk ierobežota, tostarp runājot arī par komunistiskajiem modeļiem – tie drīzāk ir pagātnes mehānisks noliegums, nevis radošu intelektuālu meklējumu prognoze.

Sociālās stratifikācijas pamatā ir dažādu sociālo grupu atšķirīgs stāvoklis sabiedrībā pastāvošajā vienlīdzības—nevienlīdzības sistēmā. To nosaka daudzi un dažādi sociālās diferenciācijas apstākļi.

Sociālā diferenciācija ir sabiedrības noslāņošanās process. Tas ir plašāks un aptver lielāku un dažādāku sociālo procesu skaitu, nekā sociālā stratifikācija (noslāņošanās pēc sociālās nevienlīdzības pakāpes).

Sociālo diferenciāciju nosaka vairāki faktori. Tos iespējams sadalīt objektīvajos un subjektīvajos faktoros:

1. Objektīvos faktorus (tādi, kuri nav atkarīgi no cilvēku apziņas) savukārt ir iespējams iedalīt: dabiskajos un sociālajos.

Pie dabiskajiem faktoriem (tie, kuri ir ieprogrammēti jau cilvēkam dzimstot) pieskaita: dzimumu, vecumu, rasi un etnisko piederību.

1. Sociālos faktorus veido: saistība ar kaut kādu īpašumu, profesija, kvalifikācija, izglītība, ienākumi, dalība ekonomiskās, politiskās un citas varas realizācijā, dzīves vieta (lauki vai pilsēta), mājokļa tips, dzīves stils un kultūras vēsturiskais tips.

Subjektīvie sociālās diferenciācijas faktori ir: grupas sociālais prestižs, vajadzības un intereses, sociālo vērtību sistēma, politiskā orientācija, kultūras līmenis, dzīves koncepcija, tradīcijas, sociālās normas un sociālā aktivitāte.

Sociālās diferenciācijas procesi ietekmē sociālās nevienlīdzības dažādās izpausmes un reizē ar to arī sociālo stratifikāciju. Dažādos vēsturiskos un sociāli ekonomiskos apstākļos vieni un tie paši sociālās diferenciācijas faktori var radīt atšķirīgas sekas. Piemēram, dzimuma atšķirības būtiski ietekmēja cilvēku likteni vēl nesenā pagātnē. Mūsdienās cilvēka dzīvē lielāka nozīme ir izglītībai, profesionālai pieredzei nekā dzimumam. Taču arī pašreiz dzimuma atšķirības vēl bieži ir par cēloni sociālām atšķirībām un arī nevienlīdzībai.

Sociālās stratifikācijas un nevienlīdzības izpausmes ir ļoti plašas. Ņemot vērā sociālās stratifikācijas daudzveidību un dažādus faktorus, kuri var radīt sociālo nevienlīdzību, ir iespējams izdalīt vairākas relatīvi patstāvīgas sociālās stratifikācijas sistēmas.

K. Marksa un M.Vēbera sociālās stratifikācijas izpratne

Kārlis K.Markss (1818—1883) bija tas, kurš radīja pirmo sociālās stratifikācijas socioloģisko priekšstatu, daļēji kopā ar Frīdrihu Engelsu (1820—1895). Pēc šo domātāju skaidrojuma sabiedrības stratifikāciju nosaka īpašums, kas ir balstīts uz ražošanas līdzekļiem. Slāņi, kuru valdījumā tie ir, ekspluatē pārējo cilvēku kopumu.

Pamatojoties uz Marksa viedokli, buržuāzijas laikmets ir vienkāršojis šķiru pretrunas: visa sabiedrība sašķeļas divās lielās naidīgās nometnēs – buržuāzijā un proletariātā. Attīstoties kapitālistiskajai lielražošanai, pārējās šķiras aiziet bojā. Vidusšķiru, kuru lielākoties veido sīkražotāji, visai nesekmīgi cenšas saglabāt savu statusu. Marksa izpratnē vidusslānim nav nākotnes perspektīvu, un tādēļ tā vairumam ir lemts nokļūt proletariāta sastāvā un tikai dažiem var izdoties pievienoties buržuāzijai.

Nenovēršamais ražošanas spēku progress un rūpniecības attīstība arvien vairāk saasina savas virzības pretrunu ar pastāvošajām kapitālistiskajām attiecībām. Un K. Markss atzīst, ka ir iespējams tikai viens šīs pretrunas likumsakarīgs atrisinājums, proti, tā ir sociālā revolūcija. Tās rezultātā taps jauna ekonomiskā sistēma, kura balstīsies uz ražošanas līdzekļu sabiedrisko īpašumu. Proletariāta uzvara radīs sabiedrību bez pretrunām, tā būs bezšķiru sociālā realitāte. „Gotas programmas kritikā”(1875) K. Markss raksturo savu viedokli par komunistiskās formācijas attīstības posmiem — sociālismu un komunismu—, kas atspoguļo vēsturisko procesu gaitu attīstībā uz tādu sabiedrību, kurai nav būtisku sociālās stratifikācijas pazīmju. Izvērtējot K. Marksa doktrīnu, jākonstatē, ka nepārprotama ir daļēja ir prognožu īstenošanās sociālo revolūciju notikumos 20. gadsimtā. Tomēr vēsturiskā pieredze neapstrīdami ir pierādījusi kapitālisma sociāli ekonomiskās sistēmas pārsvaru pār sociālisma realitāti. Sociālās viduvējības režīms neizturēja konkurenci cīņā ar katra personīgajiem principiem. Turklāt kapitālisms apliecināja savas iespējas mainīties – ekonomiskā progresa dēļ radās priekšnoteikumi aizvien vērtīgākai vidusslāņa attīstībai, un tie arī diez gan elastīgi tika izmantoti. Sabiedrības stabilitātei vajadzīgā dažādu slāņu interešu pretrunu risinājuma nodrošināšanai ir radīti apstākļi labklājības standarta īstenošanai proporcionāli katra personīgi noteiktajam „veselā saprāta” horizontam. Turklāt šī standarta izplatība aptver diez gan plašu cilvēku kopumu, kurš daļēji samierinās ar savu dzīves kvalitāti.

Ievērojamu ieguldījumu stratifikācijas teorijas attīstībā sniedz vācu sociologs Makss Vēbers, kurš aplūko šķiru kā sabiedrības daļu, kurā esošajiem indivīdiem ir līdzīga pozīcija tirgus situācijā. Līdz ar to viņi saņem aptuveni vienādus ienākumus. Piederība noteiktai šķirai determinē arī līdzīgas iespējas iegūt atbilstošu dzīves standartu.

M. Vēbers, tāpat kā K. Markss, uzskata, ka nozīmīgākais pamats sabiedrības iedalījumam šķirās ir īpašums, kas ir balstīts uz ražošanas līdzekļiem. Tomēr M. Vēbers norāda, ka ievērojamas atšķirības to sociālo grupu starpā, kurām nepieder ražošanas līdzekļi, bet ir atšķirīgs stāvoklis darba tirgū. Dažādus nodarbinātības veidus raksturo nevienādi ienākumi un sociālais statuss. M. Vēbers atzīst, ka kapitālistiskajā sabiedrībā var izdalīt četrus sociālos slāņus – augšslāni, kura īpašumā ir ražošanas līdzekļi, labi atalgotās „baltās apkaklītes”, sīkburžuāziju un fiziskā darba strādniekus.

Atšķirībā no K. Marksa M. Vēbers nesaskata kapitālisma attīstībā pamatu sabiedrības spējai stratifikācijai divās pretējās šķirās. Viņš pieņem, ka sociālās realitātes noslāņošanās dažādās grupās kļūs plašāka, kā arī sabiedrības dzīvē pieaugs vidusšķiras ietekme. M. Vēbers neatzīst, ka sociālistiskā revolūcija būtu neizbēgama. Savas intereses dažādām sociālajām grupām, sabiedrības vidējiem un zemākajiem slāņiem ir iespējams aizstāvēt ar likumīgiem paņēmieniem pastāvošās varas sistēmā.

Vācu sociologs apšauba arī K. Marksa teorijas postulātu par politiskās varas pilnīgo atkarību no ekonomiskās varas. M. Vēbers vairāk tiecas meklēt sociālo aktivitāšu motivāciju plašākās sociālās realitātes sakarībās, uzsverot politikas jomas, indivīda sabiedriskā prestiža un arī praktisko interešu neatkarību no ekonomiskās nevienlīdzības nosacītības cilvēka eksistencē. Tie ir centieni pārvarēt K. Marksa vienkāršoto „ekonomisko determinismu”.

Darbā „Protestantiskā ētika un kapitālisma gars”(1904—1905) M. Vēbers atšķirībā no marksisma ideoloģijas piedāvā paplašinātu ieskatu materiālo un garīgo faktoru mijiedarbībā sabiedrības funkcionēšanā un attīstībā. Kapitālisma attiecībām vajadzīgo cilvēka gara atbrīvotību veicina protestantisma ideoloģija, bet 16. gadsimtā sabiedrībā strauji izplatījās Mārtiņa Lutera idejas, jo izveidojās brīvais tirgus. Socioloģiskā aspektā tiek radītas plašākas sociālās realitātes izpratnes iespējas salīdzinājumā ar K. Marksa strikti ievērojamo materiālistisko ekonomiskā determinisma doktrīnu. Jāatzīst, ka 20 gadsimta nogalē, lai arī pastāv viennozīmīgi sarežģīts sociālās darbības motivācijas izvērsums, atkal tiek pierādīta ekonomiskās varas, finansiālo resursu nepārprotamā ietekme uz politisko lēmumu pieņemšanu gan pasaules, gan arī lokālajā mērogā un sociālo mikrostruktūru dzīvē.

Tālākajā socioloģijas attīstībā visai bieži tiek izmantoti K. Marksa un M. Vēbera atzinumi, tiecoties tās modernizēt atbilstoši pārmaiņām sociālajā realitātē. Rietumu sabiedrības virzība rada apstākļus, kas ir piemēroti jaunām iezīmēm no sociālās stratifikācijas skatu punkta.

Sociālās stratifikācijas sistēmu veidi

Sociālo noslāņošanos vislabāk ir iespējams analizēt stabilā sabiedrībā, kur slāņu pastāvēšanu nosaka laika gaitā iestrādātas tradīcijas un sociālās dzīves mehānismi. Sabiedrībā, kas vēl tikai top, kur līdzšinējā šķiriskā struktūra ir atmesta, bet jaunā vēl nav izkristalizējusies, noslāņošanās procesus aptvert ir grūtāk. Bet neraugoties uz to, sociālā stratifikācija ir raksturīga visiem vēsturiskajiem laikmetiem un dažāda tipa sabiedrībām, taču tās reālās izpausmes noteiktās situācijās un apstākļos atšķiras. Piemēram, sociālā stratifikācija antīkajā Romā starp vergiem un vergturiem izpaudās citādāk nekā kastu iekārtā vai arī mūsdienu Rietumu Eiropas valstīs, kur sabiedrība ir atvērta un nodrošina cilvēkiem iespējas brīvi sociāli pārvietoties no viena slāņa uz citu, mainot vietu stratifikācijas sistēmā.

Dažādās sabiedriskajās iekārtās un vēstures periodos šiem slāņiem var tikt dots īpašs apzīmējums. Piemēram, feodālismā runā par kārtām, bet kapitālismā – par šķirām. Socioloģijā par galvenajiem uzskata četrus stratifikācijas veidus: kārta, kasta, šķira un verdzība. Taču sociālās stratifikācijas un nevienlīdzības izpausmes ir ļoti plašas. Tādēļ, ņemot vērā sociālās stratifikācijas daudzveidību un dažādus faktorus, kuri var radīt sociālo nevienlīdzību, ir iespējams izdalīt vairākas relatīvi patstāvīgas sociālās stratifikācijas sistēmas.

Fiziski ģenētiskā stratifikācijas sistēma

Tās pamatā ir sociālo grupu noslāņošanās pēc dabiskām sociāli demogrāfiskām pazīmēm: dzimums, vecums, kā arī tādām fiziskām īpašībām kā veiklība, spēks, skaistums utt. Stiprākie ieņem augstāku stāvokli, vājākie – zemāku. Pārākums tiek parādīts ar fizisko spēku (arī vardarbību), un vēlāk šis pārākums tiek sankcionēts ar tradīciju palīdzību.

Dzimumstratifikācija

Šis stratifikācijas izpausmes veids ir līdzīgs fiziski ģenētiskajai stratifikācijas sistēmai. Atšķirība ir tā, ka dzimumstratifikācijā vienīgais noslāņošanās rādītājs ir dzimums. Dzimumstratifikācija jeb stratifikācija pēc dzimuma ir tāda sociālā hierarhija, kas nosaka dzimumu sociālo un ekonomisko nevienlīdzību. Parasti dzimumstratifikācija izpaužas kā vīriešu priekšrocības izmantot un kontrolēt vērtīgus sabiedrības resursus. Par stratifikāciju pēc dzimuma jāuzskata arī tas, ka darbaspēka tirgū sieviešu dzimuma personas tiek ierindotas un atalgotas zemāk par vīriešu dzimuma pārstāvjiem.

Kārtu – korporatīvā stratifikācija

Kārtas ir slāņi, kas bija nozīmīga Eiropas feodālisma sastāvdaļa, bet tās pastāvēja arī citās tradicionālajās civilizācijās, kur dižciltību ieguva ar dzimšanu. Šīs feodālās kārtas sastāvēja no dažādiem sociālās pozīcijas līmeņiem. Katram no šiem līmeņiem bija savas tiesības un pienākumi, pēc kuriem tie atšķīrās viens no otra. Un reizēm kārtu atšķirības bija nostiprinātas arī likumā.
Eiropā augstākajā kārtā ietilpa aristokrāti un muižnieki, kuru bagātība un vara tika iegūta tādēļ, ka viņiem piederēja lieli īpašumi un zemes gabali. Garīdznieki bija vēl viena kārta, kas bija zemākā statusā, bet ar diez gan lielām privilēģijām un neizmērojamu varu. Pašai baznīcai piederēja lieli zemes īpašumi, un tā varēja ietekmēt arī aristokrātus. Pie trešās kārtas piederēja vienkāršie tautas pārstāvji: kalpi, brīvie zemnieki, tirgotāji un amatnieki.

Kārtu robežas nebija tik stingras kā kastām, jo bija iespējamas laulības starp atšķirīgu kārtu cilvēkiem, kā arī piederība pie kārtas bija ne vien mantojama, bet arī nopērkama. Šī sociālās stratifikācijas sistēma ir samērā slēgta.

Kastu sistēma

Šīs sociālās stratifikācijas sistēmas pamatā ir etniskās atšķirības, jo kastu var uzskatīt par sociālu grupu, kuru vieno konkrēta nodarbošanās un priekšstats par kopīgu izcelšanos. Kastas ir slāņi, ko visbiežāk asociē ar Indiju un tās kultūru. Kastu izveidošanās pamatā bija četras varnas, t.i., kādi senāki sabiedrības slāņi, kas bija atšķirīgi pēc sava sociālā statusa, proti, brahmaņi, kšatriji, vaišjas un šūdras. Lai arī šī sistēma ir radusies Indijā, pats kastas termins ir cēlies no Portugāļu valodas vārda casta, kas nozīmē ģints, paaudze. Indijā kastu sistēma ir ļoti komplicēta, atkarībā no konkrētās valsts daļas, kaut arī pastāv daudzi kopēji principi. Tie, kas ir visaugstākajā kastā, ir brahmaņi, un viņi reprezentē visaugstākās tīrības ideālu.Un tikai zemākās kastas pārstāvjiem (šūdrām) bija atļauts pieskarties dzīvniekiem. Bramaņiem bija jāizvairās no zemākās kastas pārstāvjiem, kurus viņi uzskatīja par nešķīstiem.

Šī kastu sistēma ir ļoti saistīta ar hindu ticību, kuras pamatā ir doma, ka, ja konkrētās kastas biedrs neievēro savas kastas noteiktos rituālus un pienākumus, nākamajā dzīvē viņš piedzimst zemākā kastā.

Katra kasta ir pēc iespējas vairāk noslēgta grupa. Ir stingri noteikta katras kastas nodarbošanās. Sociālais stāvoklis tiek mantots, sociālā mobilitāte (pāriešana no vienas kastas citā) tikpat kā nav iespējama, jo sabiedrība ir slēgta. Tā kā robežas ir nepārvaramas, ir pavisam niecīgas attīstības iespējas kastā.

Šķiru sistēma

Šķiru izpratne socioloģijā nav viennozīmīga. Parasti par tām dēvē lielas sociālas grupas, kas cita no citas atšķiras pēc nevienādas kontroles pār sabiedrības rīcībā esošajiem resursiem, ekonomiskajām iespējām, kā arī pēc to dzīves līmeņa un dzīvesveida. Šķiru stāvoklis netiek noteikts ar likumu, kā arī šķiriskā piederība netiek mantota no dzimšanas uz visu mūžu, bet tā var mainīties, uzlaboties, ja rodas papildus ienākumi, vai arī pasliktināties, piemēram, bankrota gadījumā. Cilvēku piederība šķirām ir atkarīga no viņu personīgajiem centieniem., jo šķiriskās atšķirības nosaka bagātība, rīcībā esošais īpašums, kā arī nodarbošanās vai profesija, kas cilvēkam ļauj iegūt vai nu lielākus, vai mazākus ienākumus. Robeža starp klasēm nekad nav skaidri nosakāma, jo piederību pie šķiras nenosaka ne tiesiskās, ne reliģiskās normas. Tā kā robežas starp šķirām nav stingri noteiktas, cilvēki var brīvi pārvietoties šķiriskajā struktūrā.

Pēc Maksa Vēbera uzskatiem cilvēkus šķirā apvieno līdzīgie ārējie dzīves apstākļi un personīgā pieredze, kopīgas ekonomiskās intereses, kā arī situācija darbaspēka un preču tirgū. Īpašu uzmanību M. Vēbers pievērš tam, ka cilvēki pie kādas noteiktas šķiras pieder vien tādēļ, ka atrodas līdzīgā šķiriskajā situācijā, kur šī situācija nosaka, ka šie cilvēki gandrīz vienādi reaģēs uz noteiktām politiskajām un ekonomiskajām izmaiņām. Tādēļ šķiru nevar saskatīt kā lielāku vai mazāku cilvēku kopu, tā izpaužas līdzīgā dzīvesveidā, uzskatos un atbildes reakcijā uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem.

Rietumu sabiedrībā izšķir trīs svarīgākās šķiras: augstākā šķira (tie, kuriem pieder ražošanas resursi vai kas tos tieši kontrolē, lielrūpnieki un varas elite), vidusšķira (dažādu profesiju pārstāvji, tā sauktās „baltās apkaklītes” – vidējā ranga vadītāji un kalpotāji) un strādnieku šķira (zilās apkakles jeb fiziskā darba darītāji, marksisti šo šķiru sauc arī par proletariātu). Atsevišķās industriālajās valstīs, kā, piemēram, Francijā vai Japānā ir arī ceturtā šķira, proti, zemniecība, ar ko tradicionāli saprot lauksaimniecībā nodarbinātos. Trešās pasaules valstīs, kam raksturīgas agrāras sabiedrības, zemniecība parasti ir visplašāk pārstāvētā šķira.

Verdzība

Tā ir vislielākā nevienlīdzības izpausme, kurā noteikti cilvēki ir piederīgi noteiktiem cilvēkiem. Vergu tiesības dažādās sabiedrības daļās ir atšķirīgas. Dažās valstīs vergiem tika aizliegtas visas tiesības un dažās viņi tika pielīdzināti kalpotājiem. 18., 19. gadsimtā ASV vergus izmantoja tikai apkalpošanas darbiem mājās, plantācijās un raktuvēs, kur pret vergiem izturējās īpaši slikti.

Plantācijās apiešanās ar vergiem visos laika posmos ir bijusi ļoti nežēlīga, kā arī darbs tur ir bijis ļoti smags un bieži izraisījis vergu pretestību.

Taču Senajā Grieķijā, Atēnās dažiem vergiem bija uzlikti pat ļoti atbildīgi darbi, bet viņiem neļāva ieņemt politiskus un militārus amatus. Daži, kuri mācēja rakstīt un lasīt, ieņēma amatus valsts pārvaldē, bet daži strādāja fizisku darbu, piemēram, kļuva par amatniekiem. Taču galvenokārt vergus strādāt piespieda ar stingru uzraudzību un bargiem sodiem. Tādēļ vergi izrādīja pretestību un sacēlās pret saviem īpašniekiem. Viens no piemēriem ir vergu sacelšanās pirms Pilsoņu kara Amerikas dienviddaļā. Šādu sacelšanos dēļ verdzības sistēma nav bijusi īpaši stabila.

Ar laiku šī sistēma sabruka, jo citi ekonomiskie faktori cilvēkus vairāk motivēja strādāt nekā verdzība, kā nekā šī stratifikācijas sistēma nav ekonomiski izdevīga. Turklāt no 18. gadsimta daudzi cilvēki Eiropā un Amerikā verdzību sāka uzskatīt par morāli nepareizu sistēmu. Un kopš vergu atbrīvošanas Amerikas dienvidu un ziemeļu štatos pirms vairāk kā gadsimta verdzība kā formāla institūcija ir gandrīz vai pilnīgi izzudusi no pasaules.

Etakrātiskā jeb valsts varas stratifikācijas sistēma

Šajā sistēmā nozīmīgākā pazīme, kas nosaka grupu sociālās atšķirības, ir to vieta valsts varas realizācijas hierarhijā (saimnieciskajā, militārajā, politiskajā) pēc esošo resursu izmantošanas iespējām, kā arī pēc tām privilēģijām, kuras šīs grupas spēj iegūt, pateicoties savam stāvoklim. Grupu dzīvesveids, materiālā labklājība un to prestižs ir saistīts ar formāliem rangiem, kādu šīs grupas ieņem varas hierarhijās.

Sociāli—profesionālās stratifikācijas sistēma

Sociālo noslāņošanos nosaka tas, kādu darbu (pēc tā satura un apstākļiem) veic grupa. Grupu sociālo stāvokli nosaka tās profesionālās kvalifikācijas prasības, kuras šai grupai tiek izvirzītas, proti, prasme, zināšanas, pieredze. Grupu hierarhiju šajā sistēmā lielā mērā nosaka kvalifikāciju apliecinoši dokumenti (diplomi, sertifikāti, licences). Šo dokumentu nepieciešamība un to nozīme, veicot dažādas darbības, nosaka valstiski atzīta profesiju (kvalifikācijas) sistēma. Kvalifikācija netiek mantota, bet tā ir iegūstama.

Kulturāli simboliskā stratifikācijas sistēma

Šajā gadījumā sociālo stratifikāciju rada dažādo grupu atšķirīgās iespējas informācijas piekļuvei, iegūšanai un izmantošanai. Senatnē tādas grupas bija: priesteri, šamani; viduslaikos – baznīcas kalpotāji, kuri gandrīz vienīgie nebija analfabēti. Jaunajos laikos tie ir zinātnieki, tehnokrāti un valdošā elite. Augstāks un labāks stāvoklis ir tiem slāņiem, kuri spēj lielākā mērā ietekmēt sabiedrisko domu, kuri labāk par citiem spēj pierādīt savu pārākumu un notiekošā izpratni un kuriem ir lielāks „simboliskais” kapitāls.

Kulturāli normatīvā sistēma

Šajā sistēmā dažādu grupu stāvokli sabiedrībā nosaka cilvēku attieksme pret šo grupu dzīvesveidu un rīcības normām. Tas ir grupu sociālais prestižs. Prestižu savukārt nosaka attieksme pret fiziskā un garīgā darba veicējiem, pret uzvedības etiķeti, patērētāju gaumi, īpašo valodu (profesionālo, dialektu, žargonu utt.). Kulturāli normatīvā stratifikācijas sistēma būtībā raksturo sociālo grupu un to pārstāvju izvērtēšanu, galvenokārt pēc dažādiem to darbības novērtēšanas subjektīviem kritērijiem.

Sociāli teritoriālā sistēma

Šīs stratifikācijas sistēmas pamatā ir nevienlīdzība resursu sadalījumā dažādos reģionos, kā arī atšķirības nodarbinātības un mobilitātes jeb pārvietošanas iespējās.

Skatīt arī

• Socioloģija
• Sabiedrība
• Kārlis Markss
• Makss Vēbers

Ārējās saites

• Latvijas sociologu asociācija
• Electronic Journal of Sociology
• Sociology
• Social Stratification Arhivēts 2011. gada 8. novembrī, Wayback Machine vietnē.
• Stratification